Viņa sēdēja savā istabā uz zemes, kas bija tik ļoti maza, un slēpās vīraka dūmos. Tie šķiet tik gaisīgi un viegli. Tie liek pacelties virs zemes un maigi `nosēsties` atkal uz tās. Tādā noskaņā viņa jutās tik labi. Domas raisījās, atmiņas kā filmā melnbaltā, cita pēc citas parādījās un atkal pazuda. Ikviens skatiens, ikviens cilvēks, ikviens pieskāriens, ko viņa atcerējās likās tik tuvs un reāls. Viņai tak tagad bija mājas, pašai sava istaba un pasakaini vecāki un arī foršākā māsa, daži, bet ļoti mīļi un tuvi draugi un jaukākais puisis. Kas gan vēl viņai trūka? Ko gan viņa centās atrast bijušās attiecībās, izdzīvotos mirkļos, kad emociju piesātināta viņa mēdz klusītēm vakaros raudāt? Pat toreiz, kad vienīgie viņai zināmie cilvēki bija tādi paši kā viņa - bāreņi, nevienam nevajadzīgi, Kad tie bija viņas vienīgie draugi un ienaidnieki, vienīgais atbalsta punkts un bēgšanas iemesls, kad vecākus aizstāja vecas sievas, kas katru dienu mainījās un reti, kad noturējās tur ilgāk par pusgadu, kad vienīgie pazīstamie puiši, kas bija, tie bija tādi paši kā viņa ar tādu pašu vēsturi. viņa nemēdza kavēties atmiņās tik ļoti kā šobrīd. Kas gan viņai bija noticis?