..viņi satikās tikai otro reizi un šoreiz viņš bija atnācis ciemos pie viņas. Varbūt pāragri, kāds teiks, bet viss taču bija labi, lai gan viņas sirdi un prātu plosīja bailes un sajūta, ka tā tomēr nevajadzēja. Viņa sēdēja uz gultas malas un lūkojās uz viņu. Viņai bija bail. Viņi taču bija gandrīz nepazīstami cilvēki. Viņa par viņu neko nezināja, tāpat kā viņš par viņu. Viņa pusguļus sēdot, palika rokas zem segas, kas tur pat pāri gultas malai bija nomesta.
- kas noticis? Kāpēc Tu tā satinusies segās?
- man ir auksti.. auksti..
- rociņām?
- jā, (klusi pie sevis)bet ne tikai.
Viņš apsēdās meitenei blakus uz gultas malas, saņēmis meitenes rokas savējās, viņš tās skūpstīja un maigi glāstīja. Meitene tik samulsusi, skatienu vērstu uz zemi lūkojās uz viņu rokām. Puisis apķēra meiteni un noskūpstīja. Meiteni pārņēma trīsas varbūt baiļu, varbūt patīkama satraukuma. Rokās atlaidās un apvijās ap puiša kaklu.
- vai vēl ir auksti?  puisis klusi jautāja, meitenei pie auss
- nē, ir silti. - vai vēlies, lai būtu vēl siltāk?
- varbūt.. meitenes balss bija tik tikko dzirdama
Puisis skūpstīdams meiteni to noguldīja. Viņa rokas glāstīja meitenes plecus, rokas, seju.. Meitene zināja, ka puisis ir lietojis alkoholu, bet izlēma uzticēties viņam un uzticēties vispirmām kārtām sev, zinot, kad jāapstājas. Tā viņi skūpstījās un glāstīja viens otru.
- vai Tev kut? meitene klusi jautāja puisim.
- a Tu pārbaudi.
- bet..
puisis pārtrauca meiteni pusvārdā un uzlika viņas roku sev uz vēdera. Meitenes trīcošās rokas pirksti maigi pieskārās puiša vēderam, ribām.. bet viņam nekutēja. Vilkdama roku ārā no puiša džempera apakšas, visa viņas plauksta piekļāvās puišā vēderam un sāka to maigi glaudīt. Ar;i puiša roka paslīdēja zem meitenes džemperīša, taču tā nesniedzās tālāk par vēderu. Tā vien maigi glāstīja meitenes vēderu. - Ernest, nedar.. atkal puisis pārtrauca meiteni pusvārdā un tūdaļ pat noņēma roku no meitenes kailā vēdera un ar abām rokām saņēmis meitenes seju, viņš sāka to skūpstīt.
 - nebaidies! Neuztraucies! Es nedarīšu neko tādu, ko Tu nevēlies.
- jā, bet.. - iespējams Tev taisnība. Es arī nesaprotu, kas šobrīd notiek. Mēs tak tiekamies tikai otro reizi, neskaitot to, ka atnācām pie Tevis uz karstu tēju, es nesaprotu neko vairāk.. ne tāpēc, ka esmu dzēris.
- bet vai Tev nepatīk tas, kas notiek? Vai Tu to nevēlies..?
- nē jau, man patīk, tomēr es nesaprotu..
- Tu man patīc. - (neliels klusuma brīdis) Tu man arī, laikam. Bet tomēr.. es pat nezinu, varbūt Tev ir puisis?
- bet Tev varbūt ir meitene..?
- jā, mēs neko nezinam viens par otru.
- nezinam gan un tā ir interesantāk. Jo vairāk zin, jo tālāki kļūst..
- var jau būt, ka Tev taisnība, tomēr..
 - tomēr? - es labāk tagad iešu. Mani jau gaida.
- nu, Tu vari iet, jā. Vien apsoli atgriezties.
- es.. es nevaru to apsolīt!
- bet es varu, es varu apsolīt, ka es Tevi neaizmirsīšu nekad un gaidīšu Tevi atgriežamies.
Puisis aizgāja. Un viņi vairs nekad netikās.

 ***

- kā Jūs sauc?
- Kerija.
- labi, tātad rīt 14:30 Jums jāierodas personīgi, lai apstiprinātu dokumenta saturu. Vīrietis pierakstīja datumu un laiku.
- jā, es noteikti ieradīšos! (sievietes balss kļuva aizvien klusāka.)
- Paldies1 Tad līdz rītam! Uzredzēšanos.
- mirklīti, nē, neko, neko. Uzredzēšanos. (Sievietei vīrieša balss klausules otrā galā kādu atgādināja. Vai tas būtu Ernests, viņa pie sevis domāja) Viņa nolika telefona klausuli.

***

Vīrietis savā krēslā sēdēja ar muguru pret durvīm, brīdī, kad pa tām ienāca gara auguma, apburoša lēdija.
- Labdien, mani sauc Ker.. (sieviete kļuva pavisam bāla un noģība ieraudzījusi vīrieti, kas nu pat bija pagriezies pret viņu)
- Jaunkundz, kundze ar Jums viss kārtībā? vīrietis raustīja sievietes plecu un papurināja tās galvu. Vēlāk to pacēlis un novietojis uz sava krēsla, kura atzveltne bija nolaižāma guļus līmenī, viņš atkal jautāja vai sievietei viss kārtībā, bet atbildes nebija.
Vīrietis pa telefonu pavēlēja savai palīdzei atnest ožamo spirtu.
- ar Jums viss kārtībā? Kerija? vīrietis pielikdams pie sievietes deguna ožamā spirta pudelīti un manīdams, ka sieviete atjēdzas, atkal un atkal jautāja.
- es.. kas notika?
- Jūs noģībāt.
- jā, to es atceros.. Bet, Ernest, vai Tu mani neatceries?!
- Jaunkundz, es noteikti Jūs neatceros. Savā mūžā esmu pazinis tikai vienu Keriju. Be va ar Jums viss kārtībā?
- liecies tak mierā, Ernest! Paskaties rūpīgāk uz mani, vai Tu tiešām neatceries mani? Vīrietis cieši ielūkojās sievietes acīs un apmulsis novērsa skatienu..
- vai Tu..
- Nē, nesakiet neko, es laikam sajaucu Jūs ar kādu citu.(sieviete ieraudzījusi uz vīrieša rokas pirksta gredzenu izlikās, ka kļūdījusies.)
- Mirklīti, Kerij, tā esi Tu - mana Kerija?!
- nē, diezvai. Jūs kļūdaties.
- kuš (pielicis pirkstu pie Kerijas lūpām, viņš klusi noteica un noskūpstīja sievieti)
- Ernest, es tak teicu, ka nekad Tevi neaizmirsīšu, bet Tu.. pazudi. Un tagad skat, nemaz mani nepazini, vēl precējies esi.
- es ar ģimeni pēc 2mēn toreiz pārcēlāmies uz pilsētu dzīvot. Mums nebūtu bijusi nekāda iespēja pat satikties.. Piedod. Ir pagājuši vairāk kā 8 gadi, es tiešām neatpazinu Tevi, vai nevēlējos atpazīt,jo visus gadus esmu centies Tevi aizmirst.
- aprecoties?
- arī. Piedod.
- ko nu.. sieviete uzrausās kājās, viņas galva nedaudz vēl reiba un likās, ka tās vietā būtu akmens.
- nebēdz. Patāsti kā Tev klājies visus šos gadus? Kā dzīvo? Kur mācījies, kas jauns Tavā dzīvē?
- Tu tagad runā tā itkā mēs būtu paziņas, veci skolas biedri. Pie velna, es visus šos gadus gaidīju Tevi! Es neesmu Tevi aizmirsusi ne uz mirkli.
- es arī Tevi nekad netiku aizmirsis. Nespēju. Bet uzmeklēt Tevi baidījos.
- tā kā mazs bērns. Lai jau. Tagad zinu, ka šos gandrīz 10 gadus esmu izmetusi mēslainē, par velti Tevi gaidot.
- kuš, nesaki neko. Paskaties uz mani! Vai Tev tiešām šķiet, ka es būtu tā rīkojies speciāli? Turklāt Tev toreiz bija tikko 15 palikuši, bet man 17. Mēs bijām vēl mazi un zaļi.
- vai es Tevi pazinu? Es neko par Tevi nezināju..Jā, mēs bijām mazi vēl, bet es tak apsolīju!
- bet..
- liec man mieru! sieviete pacēla savu somiņu no zemes un izskrēja pa durvīm.

***

 Pēc trīs dienām, vīrietis atvērdamas ikdienas laikraksta pirmo lappusi, nespēja noticēt kādam īpaši izceltam rakstam -

Kerija Folgarde izdarījusi pašnāvību nolēkdama no daudzstāvu nama 9.stāva.

 Šobrīd presei un citiem masu mēdijiem netiek izdota plašāka informācija, bet pagaidām no drošiem avotiem zināms,ka sieviete izdarījusi pašnāvību vēlā nakts stundā, nolēkdama no 9.stāva. Par cēloņiem un iemesliem šobrīd nekas netiek runāts, jo esot problēmas ar viņas tuvinieku  atrašanu. Meitenei ap kaklu bijusi šalle, ar iniciāliem E.V., varbūt kāds zin, kam tā piederējusi, lūdzam atsaukties. Kaimiņi bilduši, ka jaunajai sievietei nav bijuši radinieki, bet policija nezaudē cerības un tāpēc lūdz atsaukties visus, kas pazina jauno sievieti, viņas ģimeni, radus, tuvākso draugus pa tel..

Vīrietis nometa avīzi uz galda un ātrā gaitā izsteidzās no daudzstāvu biroju ēkas. Kur viņš devās, neviens nezin, bet tās pašas dienas vakarā visus pāršalca ziņa par vēl vienu pašnāvību, no tās pašas ēkas, 9.stāva. Kur pēdējo reizi viņu redzējusi viņa paša 6.gadus jaunā meitiņa, kurai viņš bija atstājis kādu vēstuli, kuru tā drīkstēja izlasīt tikai tad, kad būs sasniegusi 15. gadu vecumu..

Tikai viņa sieva zināja par viņa lielo mīlestību un pašnāvības iemeslu, bet tas nekad nevienam netika atklāts.