Milzīgā jūrā,
Nerimstošās ūdens šlakatas apņem milzīgo akmeni,
Kas viens un drūms cīnās ar drosmīgajiem viļņiem,
Kas nerimdami triecas pret to.
Cēli domīgais akmens klusi raudzīdamies mēness mirdzumā
Ietērpjas siltajā un laipnajā miglā,
Kas to padara neredzamu,
Vien tā aprises blāvas redzamas.
Miglai izklīstot, mēness gaismā,
Akmens strīdās ar melnām ēnām,
Kas kā maitu lijas cenšas akmens dvēseli laupīt..