mulkibas

Tik mana.
Vai drosmes Tev gana,
atzīt un teikt -
Tik man ir šī dzīve,
lai salda vai sīva.
Tik mana.

Kurp vēji mūs nes,
vai laimīgi tur būsim mēs?
Kurp viļņi mūs skalo,
vai pasaulē,
kur nebūs vaļas mums melot?

Vēji mūsu pēdas jauc,
Kā nelabie tie prom trauc.
Un mūs sev līdzi sauc,
Pažobelēs drūmi kauc -
Palikt Tev vēl ļauts.

Sirds sniegā viena,
saldskābā mīlā mokās.
Tu tik auksts, kā ledus siena,
nav viegli tev manās rokās.

Sirds sniegā viena,
bez atbildes salst.
Aust jauna diena,
cerības kā rozes kalst.

Sirds sniegā viena,
pēc tavas mīlas cer.
Par pasauli savu tevi ciena,
un skābu vīnu dzer.

Un viņa zināja, - reiz pienāks tā diena, kad būs jāizvēlas palikt vai aizlidot[lasīt: aiziet]
Bet viņa nenojauta, ka tā diena pienāks tik drīz. Jā, nu viņai bija jāizvēlas palikt tādai, kāda viņa bija vai mainīt visu savu dzīvi, visu. Un, lai arī viņa apzinājās, ka tas nebūs viegli, viņa izlēma atteikties no savas līdzšinējās dzīves un sākt jaunu dzīvi. Savādāku un labāku dzīvi.
Lūk, viņa atteicās no visa, ko pazina un zināja, lai sāktu, ko jaunu un nezināmu atklātu un kļūtu labāka..

Zem tilta.

Tur, Tu sēdi viens,
Zem tilta,
Nē, Tu neesi klaidonis,
Tikai domātājs.

Tu sēdi zem tilta
Pār to strauji trauc vilciens,
Zeme zem Tevis šķiet brūkam,
Un domas jūkam.

Tu sēdi tur,
Kur citiem šķiet nepieņemami.
Bet tieši tur,
Tu jūties labāk,
Ja vēlies būt viens.

Tu jūties brīvs.
Jo tur nav neviena,
Tikai Tu
Un garāmgājēju noraidošie,
Dažkārt uztrauktie skatieni,
Neatbildēti saucieni,
Un klusi čuksti.

Tur pazūd laiks un domas,
Tur pazūdi Tu laikā un domās.
Ik mirklis šķiet mūžiba
Ik doma aiztrauc
Līdz ar kārtējo vilcienu...


Radās, klaiņojot pa cibu un, izlasot 3 cilvēku postus par sēdēšanu zem tiltiem..
Man gan tā pasaule vēl ir sveša, tomēr ņemiet pa labu.

aiks tik ātri steidz..

tā aizsteidz puķu pļavas
un skaistiem notikumiem ietērptā bērnība,
Tikko vēl atminos kā pirmo reizi skolā ierados.
Tad paskrēja sākumskolas gadi,
Smieklu un čalu pilnās dienas,
kAm pievienojās pamatskolas jautrība un brīvība,
Nenotveramais un absolūtais neprāts
Pirmais randiņš un pirmais skūpsts.
Arī vidusskolas gadi nekavējas,
Mums uztic arvien vairāk un vairāk arī prasa,
Mēs pieaugam un kļūstam patstāvīgi,
Pirmās darba gaitas,
Kas ievelkas gadu desmitos.
It viss notiek pirmo reizi,
Bet dzīve ir tikai viena un tā neatgriežas.
Tā pieņemas spēkā kā vētra negaisā
Un atkal kļūst nemanām,
Tai brīdī, kad rutīna ieskauij mūs savās važās..
..un tā aiziet dzīve.

( sākums nekam )

( viņš un viņa )

Tu vari prom braukt,
Kā vējš man garām traukt.
Bet Tu nevari aizbēgt no jūtām,
Un atmiņām jau gūtām.

Ar Tevi bija tik labi,
Apķert, samīļot un noskūpstīt.
Ar bezmiegu cīnoties,
Tevī kā laimes zaglei Lūkoties.

Bez Tevis viss tik tukš,
Un ārā bezgalīgi tumšs.
Atgriezies un piepildi tukšumu,
Atgriez manai dzīvei gaišumu.

Lūkojos zvaignēs es,
Atceroties kā skūpstījāmies mēs,
Un cieši apskāvāmies,
Viens otram ļāvāmies.

Priecājos, ka atmiņas man ir,
Tajās lūkojos,
Lai bezmiegā nemokos
Un rodu piepildījumu,
Gaismu un cerības staru.





.Mīlu.

Sēžu es jūras krastā
Un smiltīs rakstu Tavu vārdu
Un vēroju kā vējš to aizpūš.
Vairs nav Tava vārda smiltīs,
Un nav Tev vietas manā dzīvē.
Kaut viss būtu tik viegli -
Rakstītu smiltīs savu dzīvi,
Lai no jauna to sāktu.

Es gribu Tevi aizmirst -
Izraut no sirds to,
Ko jūtu pret Tevi,
Izmest tās daudzās atmiņas,
Un nogalināt vientuļās
Domas, kas nemanot
Pie Tevis vien iet.

Naktīs miegu Tu man laupi,
Jo Sapņos tikai Tu.
Es nevēlos aizmigt,
Jo zinu, ka satikšu atkal Tevi -
Nepiepildāmos sapņos.

Tiešī taagd un šodien,
Mana dvēsele raud,
Caur asarām sāpes jūtamas,
Tās sāpes, kas iekšā man.
Pārņem tukšuma sajūta.
Liekas, ka pasaule
Esmu palikusi viena.
Visapkārt tikai tukšums.
Gribas pastiept roku
Uz gultas pusi,
Un atkal sajust Tevi,
Tavus pieskārienus.
Sajust, ka esi tepat,
Tepat vienmēr ar mani.
Mana dvēsele nerimst raudāt,
Asaras pašas birst,
Cik ļoti man sāp..
Kaut ar asarām vien pietiktu,
Lai atkal smaids rotātu manu seju
Un atkal laimes sajūta rastu..

Milzīgā jūrā,
Nerimstošās ūdens šlakatas apņem milzīgo akmeni,
Kas viens un drūms cīnās ar drosmīgajiem viļņiem,
Kas nerimdami triecas pret to.
Cēli domīgais akmens klusi raudzīdamies mēness mirdzumā
Ietērpjas siltajā un laipnajā miglā,
Kas to padara neredzamu,
Vien tā aprises blāvas redzamas.
Miglai izklīstot, mēness gaismā,
Akmens strīdās ar melnām ēnām,
Kas kā maitu lijas cenšas akmens dvēseli laupīt..

Kā es gribu Tevi ienīst,
Ienīst vairāk kā mīlēt.
Tu to nekad nesapratīsi,
Cik daudz sāpinājis mani esi,
Cik daudz asaru, cik daudz sāpju,
Cik negulētu nakšu,
Cik domu par Tevi,
Cik sapņi -
Gan dienā, gan naktī.
Un šobrīd, Tu nedari neko citu -
Tikai sāpini mani.
Tu nevari man pateikt to,
Ko es vēlos dzirdēt,
Tad saki to,
Ko nevēlos dzirdēt.
Lai izsāp viss,
Neviss sāp visu laiku.
Lai paliek tikai atmiņas,
Tās labākās un siltākas
Es allaž turēšu atmiņā,
Bet tōs mirkļus,
Kad sāpināji mani -
Aizmirsīšu.
To, ko pret Tevi jūtu,
Nav iespējams aizmirst,
Nav iespējams izmest un aiziet.
Bet šīs jūtas
Zinu, ka spēšu noglabāt.
Dziļi sevī, dziļi sirsniņā.
Un tāpēc Tev būs īpaša vieta
Gan manā dzīvē, gan sirsniņā.
Un tikai Tev ,
Vienmēr Būs lielāka vara pār mani..

Tu teic,ka esmu Tava,
Tava vienīgā sieviete -
Visburvīgākā no dievietēm.
Bet vai Tu nemelo
Un man acis aizēno?

Tavas acis to sakot,
Mirkli paveras man pār plecu,
Un tik pēc brīža,
Tās atkal veas man acīs.

Tu melo, mans mīļais,
ES to jūtu,
Es to zinu!
Beidz melot,
Ļauj būt man laimīgai,
Bez meliem saldiem,
Bez teātra šī.
Pavisam vnk,
Jūtos un mīlot,
Ļauj man būt laimīgai!

Esmu..
Pie Tevis domās.
Ar Tevi sapņos.
Bet dzīvē tālu prom.


Pie Tevis eju domās,
Ar Tevi sapņos,
līdz pasaules malai.
Bet dzīvē tur, kur Tevis nav.

Man vienalga -
Pie Tevis domās
vai ar Tevi sapņos,
Bet Tev līdzās.

Tu aizgāji,
Nemanāmi pamāji.
Tu atstāji mani,
Mīlot,
Sapņojot un gaidot,
Alkstot un ilgojoties
Tevis.

Tu pat neatskatījies,
Jo es Tev nebiju vajadzīga..
Tu mani saskatīji tikai draugu,
Ko vēl zemiski nodevi.

Spītējot liktenim,
Un pašai dzīvei -
Es mīlu Tevi,
Nespēdama nīst.
Tikai piedot un mīlēt.

Solis pa labi,
Stāvēšu es uz brīvības sliekšņa.
Solis pa kreisi,
Stāvēšu es uz asaru takas.

Brīvības slieksnis tik vilinošs šķiet,
Bet zaudēt Tevi nevēlos es.
Asaru taka garā vajajiem
Ne man.

Vidusceļš tik jāatrod.
Vai simtiem jūru jāpārpeld,
Vai simtiem mežu jāizstaigā,
Vai simtiem ļaužu skatienu svešo jāsatiek,
Lai laimes saliņu atrastu?

Viens tavs skatiens...
Starp simtiem skatienu sveshu.
Viens pieskaariens..
Starp simtiem pieskarienu vienkaarshu.
Viens glaasts..
Starp glaastiem liegiem,
Vien Tavu atminos.
Viens skuupsts..
No sirds sniegts,
Izsaka vairaak kaa simtiem vaardu.

Pirmie pavasara sveicieni -
Saules siltie stari,
Pirmie gājputni,
Pirmās puntu dziesmas.
Pirmie pumpuri bērzos.
Atkusnis.
Nenoliedzami,
Pavasaris tuvojas.