2. diena
Lūk, ikdienišķs ieraksts ikdienišķā dienā. Lineārā dienā. Otrajā dienā. Uz nedēļas lineāla atlikušas vēl piecas ailītes. Bet no šīs diennakts 24 ailītēm nepilnas divas vēl palikušas neaizpildītas.
Tā mani kādreiz spītīgu, bet par brīnumu apzinīgu radījumu ierādīja augstajos cilvēciskā prāta kanonos. Lai gan es daudzus savus agrīnākos skolas pienākumus slēpu, tomēr biju spiests ar niezi zemādas slānī un krokodīla asarām slacīt laika un garumu skaitīšanas principus un vienības. Neatceros, kas bija vairāk šo asaru cienīgas - grūtības, ar kurām sastapās pie dzīves ekzaktuma nepieradušais prāts, vai spīts, kas manējam stājās pretim un lauza ceļu ar lauzni un garšīgām konfektēm. Šis savienojums - burkāns un bomis - metafiziska vienība. Es atdūros, piekrāpos, bet pamatā apradu ar domu, ka, lai dzīvotu, ir jāgatavojas.
Bet tā pa īstam es laikam nesapratu skolas funkciju. es saputrojos un vispirms to uztvēru kā nepieciešamu smadzeņu treniņu, kā sacensību, bet galu galā kā pienākumu. Un tāpēc es līdz galam nekad neizbaudīju skolu un nespēju to izbaudīt joprojām. Skola bija slogs, kas jāpacieš sirdsapziņas, tētiņa un māmiņas un savu gadu priekšā. ..jo es nevienam nebiju priekšā. Es barojos no viltus sacensību gara - man viss un visi jāpanāk un to var paveikt tikai ar smagu darbu. all day work and no fun makes Jack a dull boy

Tagad pēc vairākiem vieduma augstākajos gaiziņos apvīļātiem gadiem mani joprojām nepamet doma, ka varbūt vēl šo balto aukaino dienu   es kaut ko neesmu sapratis līdz galam. Līdz galam jeb pilnīgi. Protams, ja tā var teikt. manai izpratnei par galu iepsējams, pārāk daudz klāt piejaucas subjektīvisms, bet kur nu bez tā, ja man, piemēram, jāizprot tik subjektīva izpausme kā galvas sāpes: galva sāp vai nesāp, sāp no pakauša uz pieres pusi, vai atkal tikai deniņos, kuru neiemāca atpazīt skolā, bet iemāca nosaukt. Tā sacīt a priori mums ir ļauts nosaukt lietas to īstajos vārdos. varbūt, mans apmulsums ir nevietā un ir pārāk tēlots, jo cien. Vitgenšteina vai kāds cits kungs teiks man, ka izslēgšanas un grupēšanas iespējas galvā stāv a priori, pirms galvas sāpēm un skolas gudrībām. varbūt, varbūt, bet ar visu to, es varēju nomirt no galvas vēža izraisītām galvas sāpēm, ko es savā nezinīša naivumā varēju palaist vējā.