man kādu laiku atpakaļ bija nedaudz līdzīga sajūta par kategoriju "džeki, kas atšuvuši"

bet tad nesen kaut kad iedomājos par vienu konkrētu cilvēku, kopš kura pagājis diezgan labs laiks un pēkšņi sapratu, ka esmu riktīgi pateicīga, ka
a)viņš mani atšuva
b)par lietām, ko sadarījām kopā
c)par to, kā tas laiks, kas man toreiz šķita kā elle, mani pārvērtis un par kādu cilvēku pārvērtis
kā Nīče teica - kas mani nenogalina, padara stiprāku

kaut arī jāatzīst arī tas, ka, ja pēkšņi notiek tā, ka tev sāk pievērst uzmanību tas, kurš pirms tam atšuva, tā ir tāda hell yeah apmierinājuma un atriebībiņas sajūta, ka nemetās, bet par to es labāk šobrīd nesākšu izteikties :]