no vectēva dienasgrāmatas
Mana mīļā bērza piemiņai, kas kupli un krāšņi lapoja manas mājas priekšā.
Cik grūti smaga šeit kļuvusi atmosfēra. Kur brīvs gaiss, mērķu zelta starojumu ritieni? Tēvs, - lai paliek, lai nu kā, viņš tomēr mans tēvs. Vai man nav jābūt pateicīgam, ka viņš man dāvājis visuskaistāko pasaules ziedu - dzīvību. Tomēr, kas būtu mana dzīvība, kas es būtu bijis, ja es nebūtu izlolots no savas mīļotās mātes. Kas es būtu kļuvis, ja man māte būtu līdzīga tēvam? Lai nu kā, šis sitiens bija sāpīgs, kad nelūkojot ne uz manām lūgšanām, ne draudiem, ne raudām, viņš nozāģēja manu mīļāko bērzu, pie kura es tik labprāt mēdzu pakavēt savu skatu, veroties dārza harmoniskajā dziļumā. Šādus tādus sīkus iemeslus, starp citu baumas, ka barona vietnieks Jaskovskis likšot maksāt koku nodokli - 5 r. no koka. Kā es būtu maksājis par to i 20 rb! Bet kā dot vienkāršajiem cilvēkiem saprast! Viņi mūždien dzīvodami skaistumā - to neredz un labprāt to posta, ja iznāk labums. Viņu skaistums - utilitāte. Es biju Indrānu tēva stāvoklī. Lai nu paliek. Es tā kā tā būšu klaidonis zemes virsū. Tomēr es nevaru ieredzēt un stingri būšu mūžam pret to, ka vismazāko saknīti izposta nelietīgi, ja tas citiem atnes baudu un prieku.

1917.g.17.septembrī