Atradu papīra dienasgrāmatu. Gadi pieci pagājuši, kopš tur vairs nerakstu. Izlasīju trīs reizes. Un nevaru saprast. Lai gan pirmajā lasīšanas reizē teksts izraisīja smaidu par naivumu, par atmiņām, tad otrajā reizē jau teksts tika uztverts kā diezgan labs materiāls, kurš ilustrē mani tajā laikā, bet trešajā lasīšanas reizē pat mazliet nokaunējos, jo sāka likties, ka tur rakstītais nav patiesība, bet stereotipu pilnas rindas, kā rakstīt dienasgrāmatu. Piemēram:

"Vajag mācēt arī ņemt. Nevajag visu laiku implicīti domāt, ka kāds tev kaut ko dod piespiedu kārtā. It sevišķi, ja tu pats tā nekad neesi darījis"

"Vai tādēļ, ka viņi gājuši pa priekšu, mēs kaunāmies viņiem sekot? Bet nesekot mums nav kauna?"

"Viņas abas, vismaz izrādītajā priekā, ir kā diena pret nakti. Viena dodas kā uz darbu, otra saņem negaidītu un viņasprāt nepelnītu dāvanu"

"Esmu sapratis, ko gribu noteikti. Gribu tīru ķermeni. Bez nikotīna, alkohola, gaļas un citām vielām. Manam ķermenim ir jābūt manai svētnīcai. Par to es varu parūpēties pats. Par dvēseles un prāta attīrīšanos jālūdz Dievs"

"Tātad tā. Izmisums. Paša radīts. Tas ir tik triviāli, tik bērnišķīgi, tik neizturami. Un tik nepamatoti! Tas sakņojas nevis kaut kur ārpus manis, kādās lietās vai notikumos, kurus nespēju ietekmēt, bet manī, manī pašā, kuram es vairs neuzticos. Tik bērnišķīgi"