Vakar nopirku balzāma pudeli tilpumā, lai uz kino Rīga notiekošās filmu nakts izskaņu, es sāktu patiesi mīlēt visus skatītājus. Neizdevās. Pudelei pat nepieskāros, nebija garastāvoklis sākt. Es jau tā sēdēju LKA studentiem paredzētajās rindās, pārāk nekaunīgi būtu vēl filmas apgaismotam dzert. Turku filma man ļoti patika. It sevišķi aina, kurā tēvs pēc dēla bērēm nostājas uz ceļa, saplēš savu kreklu un izpletis rokas kliedz, ka ja viņš pirms pieciem gadiem tā būtu nostājies dēla priekšā, to nelaizdams prom, nekas tāds nebūtu noticis. Viņš tur tā arī palika stāvot, prātu zaudējis. Tad viņa meita paņem pie rokas savu otru brāli, aizved gabalu tālāk, nostāda pretim tēvam un saka: "Skrien, skrien cik vari, izlauzies viņam cauri, savādāk viņš nekad vairs neatgūsies". Šis arī skrien, nogāž tēvu gar zemi, aizskrien tālāk. Meita pienāk pie tēva un bļauj: "Tu redzi, tu nevari aizkavēt cilvēku, ja viņš pieņēmis lēmumu aiziet". Smalki!

Šodien uzzināju kur atrodas Ugunsdzēsības muzejs. Nostaigāju lielus gabalus, noklausījos LR raidlugu "Nakts ciemiņi". Saņēmu atgādinājumu, ka vienai no manām draudzenēm šogad paliek 30 gadi. Attiecībā pret viņu tas ir kaut kas neaptverams. Viņa vienmēr par mani ir bijusi vecāka, bet 30, tas jau ir nopietni. Man ir žēl, ka viņas laiks tā iet.

Mana balss ir kļuvusi ļoti pieaugusi un pārliecināta. Tieši tā. Es arī esmu kļuvis pieaugušāks un pārliecinātāks. Bet nesen, pirms dažām dienām, tāpēc to vēl neviens nezin. Tas vēl ir sīkums, priekšā vēl tik daudz kļūšanas!