beigu rindkopa
Frenija viegli ievilka elpu, taču turpināja turēt klausuli pie auss. Pēc atvienošanās, protams, bija dzirdams signāls. Acīmredzot viņai bija ārkārtīgi patīkami to dzirdēt, it kā šī skaņa būtu pati labākā pēc radīšanas klusuma. Taču šķita, ka viņa zina arī, kad jābeidz tajā klausīties, it kā visas pasaules gudrība, par lielām un mazām lietām, pēkšņi piederētu viņai. Kad Frenija bija nolikusi klausuli, izskatījās, ka viņa zina arī, kas darāms tālāk. Viņa novāca smēķēšanas piederumus, atsedza katūna pārsegu, uz kura bija sēdējusi, nometa čības un apgūlās. Pāris minūtes pirms iemigšanas dziļā, sapņu netraucētā miegā viņa vienkārši rāmi gulēja, smaidīdama griestiem.

Dž.D.Selindžers "Frenija un Zūijs" R: 2004., 196 lpp.