Man nepatīk, kad kāds zvana pie durvīm. Tas ir saistīts ar bailēm no policijas, namsaimnieka, un "liekat mani mierā" dvēseles stāvokļa. Parasti mēneša laikā šāds zvans atskan tikai vienu reizi, no sētnieces, kura grib uzzināt ūdens skaitītāja datus. Pie tā esmu pieradis un iekšēji jau noskaņojos, ka tuvākajās dienās tas notiks. Šodien šādi zvani bija trīs. Godīgi sakot, nesaprotu kāpēc es vispār durvis veru vaļā. Tieši pretēji, kad atskan zvans, es pielecu kājās un skrienu līdz durvīm. Pirmajā reizē ieradās santehniķis un vēlējās uzzināt kāds spiediens trubās. Teicu, ka ļoti labs, nesūdzos. Spiediens, protams, ļoti slikts, bet man ir vienalga kāds spiediens. Ūdens tek. Otrais zvanītājs bija tas pats santehniķis, kurš pārjautāja vai tiešām labs spiediens. Apstiprināju jau iepriekš pateikto un ar fluīdiem liku saprast, ka iekšā nelaidīšu. Trešais zvanītājs (ap 21:00!) bija Lattelekom interneta vecis. Jautāja vai internets ir. Teicu, ka nav un arī nevajag - pietiek ar bibliotēku. Pārstāvis nobrīnījās. Es viņu saprotu. Ar bibliotēku tiešām nepietiek, bet man dzīvoklī pa gaisu lidinās trīs bezmaksas Lattelekom Wi-Fi. Es jūtos slikti, ka viņus izmantoju, bet ja to nebūtu, tad tiešām ietu uz bibliotēku. Tā kā pa lielam neko nezogu. Diena šodien bija ar notikumiem pārbagāta.