Manā dzīvē ir bijušas kādi padsmiti epizožu, par kurām šeit varētu ierakstīt. Bet ieraksti jau 725. Un nevaru atcerēties, ko īsti esmu rakstījis. Tāpēc neizbēgami sākšu atkārtoties.

Ceturtajā klasē es visiem svinīgi paziņoju, ka mans vectēvs ir Rainis. Es to visiem svinīgi ziņoju jau sākot no agras bērnības līdz pat desmit gadu vecumam, bet ceturtajā klasē mūzikas skolotāja tik ļoti izbolīja acis, ka tas kļuva par raiņatmiņu atskaites punktu. Man stāstīja, ka vectēvs bija rakstnieks, bet viesistabā, aiz stikla bija salikti Raiņa kopotie raksti. Viss loģiski.

Godīgi sakot uzzināt, ka neesmu Raiņa asins bija šokējoši, jo biju jau nolēmis savu turpmāko dzīvi izbraukt uz Raiņa vārda. Tā vietā palika uzvārds, ar kuru skolā bija mācījušies brāļi un māsas, bet tas vairs nav tas. Skolu pabeidzu, uzvārds nozīmi zaudēja, bet Rainis palicis. Gan (lai neapvainojas Dižgara cienītāji) pavisam nederīgs.