beigu rindkopa
Pagāja pāris nedēļu, kad reiz atkal pie brokastgalda Zigfrīds, lasīdams rīta laikrakstu un dzerdams trešo kafijas tasi, man uzsauca:
- Ha, es redzu, ka par Ziemeļrietumu apvienības veterināruzraudzības galveno pārraugu iecelts Herberts Džārviss, kādreizējais veterinārmedicīnas kapteinis armijā. Džārvisu es pazīstu. Lāga vecis. Īstais vīrs tam amatam.
Paskatījos, domādams, ka ieraudzīšu sava šefa sejā jel kādu vilšanos vai nožēlu. Nekā tāda nemanīju.
Zigfrīds nolika tasi uz galda, noslaucīja salvetē lūpas un apmierināts nopūtās.
- Zināt, Džeims, dzīvē vienmēr viss izvēršas uz labu. Vecais Stīvijs uzradās likteņa, debesu vai vienalga kā sūtīts. Tikpat es to vietu nebūtu dabūjis, un – ja būtu dabūjis, justos ellišķīgi nelaimīgs. Nāciet, vecīt, brauksim kalnos, kur mūs gaida.

Dž.Heriots "Ja vien viņi prastu runāt. Gadās arī tā" R: 1993., 319 lpp.