Skolas gados man nebija neviena riebīga skolotāja. Te gan es runāju par pamatskolu un vidusskolu. Pirmās četras klases nācās pavadīt zem vienas šizofrēniķes, un par diagnozi esmu gandrīz pārliecināts, negatīvā spiediena. Mēs viņu ienīdām, par to esmu runājis ar daudziem, bet kad viņa ceturtā gada noslēgumā paziņoja, ka iespējams pārņems arī mūsu klasi nākamajos gados, mēs lecām kājās, aiz prieka raudājām un steidzāmies viņu bučot. Arī es, jo likās, ka esmu vienīgais, kuru šī ziņa baida. Viņa bija mūsu Skolotāja un Audzinātāja. Par laimi tā nenotika; kas ar viņu notika tālāk nezinu, bet liekas, ka viņa par skolotāju vairs nestrādāja. Vēlāk, kā balva par pārciestajiem iepriekšējiem četriem gadiem, pretī nāca tikai brīnišķīgi cilvēki, kuriem, ja arī bija kādas novirzes no normas, tad psiholoģiski pieļaujamajās robežās. Vēl vairāk, tās mūsu dzīvi darīja interesantu un audzinošu, jo tikai vēlāk, izejot plašajā pasaulē, sapratu, ko nozīmē normālība, un dzīve kļuva tik garlaicīga!