beigu rindkopa
Un doktors skaļā balsī lasīja viņiem priekšā savas grāmatas.
Bet pērtiķi tālās Āfrikas palmās, raudzīdamies lielajā, dzeltenajā mēnesī, droši vien jautāja cits citam: „Es labprāt gribētu zināt, ko tagad dara šis labais vīrs balto cilvēku zemē. Vai Jūs domājat, ka viņš kādreiz atgriezīsies?”
Un Polinēzija, sēdēdama uz zara, droši vien atķērca: „Varbūt viņš atgriezīsies, iespējams, ka viņš atgriežas, jācer, ka viņš atgriezīsies.”
Un varbūt, ka pēc tam no upes melnajām dūņām izlīda krokodils un noburkšķēja: „Viņš droši vien atgriezīsies – ejiet gulēt.”

H.Loftings "Doktors Dolitls un viņa zvēri" R: 1993., 171 lpp.

„Cerēsim, ka Deb-Deba būs iekūrusi virtuvē labu uguni,” es piebildu. „Droši vien,” noteica doktors, uzmeklēdams starp saiņiem savu veco rokas somu. „Šādā austrumu vēju laikā viņai mājas dzīvnieki jātur siltumā. Iesim gar pašu upes krastu, lai miglā nenomaldītos. Ziniet, nejaukam laikam Anglijā ir liela pievilcība, ja tevi gaida silta pavarda uguns... Pulkstenis rāda četri! Nāciet – mēs ieradīsimies īstā laikā uz tēju.”

H.Loftings "Doktora Dolitla peldošā sala" R: 1993., 255 lpp.

Nebija nekādu stingru noteikumu un priekšrakstu. Ja dažreiz mazi zēni uznāca uz skatuves vai gribēja noglāstīt ziloni viņa mītnē, tos aizveda turp, kur tie vēlējās tikt. Tas viss cirkam piešķīra sevišķu nokrāsu. Ja cirka karavāna brauca no kādas vietas projām, bērni to pavadīja jūdzēm tālu. Nedēļām ilgi tie runāja un gudroja tikai par to, kad tas atkal ieradīsies viņu pilsētā. Jo visi bērni uzskatīja doktora Dolitla cirku paši par savu cirku.

H.Loftings "Doktora Dolitla cirks" R: 1993., 295 lpp.

Simtiem bērnu, kas dzīvoja kaimiņos un bija bieži apmeklējuši cirku, ko Džons Dolitls bija domājis tieši bērniem, jutās vēl bēdīgāki nekā Matīss, ka cirks tagad uz visiem laikiem slēdz savus vārtus. Dienu pirms Džona Dolitla aizceļojuma ieradās garš bērnu gājiens ar milzīgu puķu pušķi; tie visi gribēja no viņa atvadīties. Viņš pēdējo reizi nokāpa no saviem ratiem, izdalīja tiem turziņas ar piparmētru ripiņām; un viņš vēlāk stāstīja Matīsam, kad tie jau atradās ceļā uz Pedlbeju, ka tas bijis vienīgais brīdis, kad viņam bijis žēl atstāt cirka dzīvi.

H.Loftings "Doktora Dolitla zvēru opera" R: 1993., 253 lpp.

Vēl pēc daudziem gadiem putni, kas ieradās Pedlbejā stāstīja doktoram, ka ķēniņš viņa piemiņai joprojām rūpīgi kopjot un laistot puķes pie peldošās mājas logiem. Viņa Majestāte nekad neesot atmetis klusu cerību, ka viņa labais baltais draugs ar savu laipno smaidu, pamācošajām sarunām un patīkamo pēcpusdienas tēju kādā jaukā dienā atgriezīsies Fantipo ķēniņvalstī.

H.Loftings "Doktora Dolitla pasts" R: 1993., 279 lpp.

Vēl diena nebija galā, kad rotaļu laukuma zālājs bija nomīdīts, miljoniem kāju nemitīgi šurp un turp skraidot. Un kad viesi bija aizgājuši, doktora Dolitla zvēru dārza iemītniekiem vajadzēja veselas dienas, lai visu sakārtotu un padarītu savu pilsētu atkal apdzīvojamu.

H.Loftings "Doktora Dolitla zvēru dārzs" R: 1993., 239 lpp.