Mans futbols
Futbolu uzsāku spēlēt ceturtajā klasē. Futbola pulciņā. Spēlēt mūs neviens nemācīja, bija treneris, kurš tikai asi svilpa un norādīja kam tagad pienākas bumba. Spēle kā spēle – tukšs laukums, izņemot kāds stūris vai mala, kur mudž bars bērnu un bumbu pārklāj desmitu kāju sitieni. Uz pulciņu drīz vien pārstāju iet. Tam par iemeslu bija konflikts, kurā mēģinot atņemt pretiniekam savai komandai pienākušos bumbu saņēmu to tieši sejā. Piedzīvoju pazemojumu (protams, ar asarām), kā arī baidījos turpmākas agresijas no uzvarētāja puses.
Sekas tam, ka pametu pulciņu parādījās turpmākajos fizkultūras treniņos jau pamatskolā. Piemēram, izspēlējos sānu autu to nedarīju turot abas kājas pie zemes, esot vārtsargs bieži ar bumbu rokās pārkāpu savu vārtu līniju. Ja man toreiz kāds pastāstītu kāpēc pretinieks sastindzis skatās uz mani, tad pēkšņi sāk priekā lēkāt, bet savējie bļauj kaut ko man nepatīkamu šādas muļķības vairs neatkārtotu. Ar laiku jau sapratu.
Atmiņā palikuši arī pozitīvi momenti. Kādā spēlē, atrodoties netālu no vārtiem, spēru pa bumbu tā, ka trāpīju vārtu stabam netālu no savienojuma vietas ar pārliktni. Noskanēja tāds blīkšķis it kā es būtu sitis piecas reizes stiprāk nekā to spēju. Tas no spēlētāju puses tika novērtēts, kādu laiku man bija spēcīgu sitienu izpildītāja slava. Vēl vienā spēlē esot vārtsargs nospēlēju tik veiksmīgi (roku reakcijas ātrums bija apbrīnojams), ka kādu laiku atļāvos pat pasapņot par veiksmīgu karjeru futbolā. Otra tāda spēle gan neatkārtojās.
Vispār jau skolā futbols tika spēlēts maz, bija daudz citu disciplīnu, kurās vismaz atzīmes varēja izlikt. Tāpēc, ja arī spēlējām, tad kā saņemtu balvu (tā to traktēja skolotājs un daži, kas mācēja spēlēt) un tikai to nelielo laika sprīdi, kas bija atlicis līdz stundas beigām.

Ārpus skolas futbols mani neskāra. Atceros tikai Playstation zāles īpašnieka dēlu, kurš pēkšņi sāka vazāties apkārt Francijas valstsvienības kreklā (Zidans, ja nemaldos). Tas noteikti bija 1998 gadā, kad Francija ieguva PČ titulu. Viņš bija no tādiem, kuri sevi apliecina fanojot tikai par uzvarētājiem.

Pirmo TV translāciju, kuru skatījos neatceros. Pirmā spēle, kuru apzināti sagaidīju un noskatījos bija Latvija – Turcija (otrā spēle). Tālāk: Latvija – Čehija (kad iesita pirmos vārtus no mana lēciena salūza dīvāns) un abas tai sekojošās spēles. Tālāk jau sāku pievērst uzmanību tam ar ko spēlē LV un kāds bija rezultāts. Dažreiz arī skatījos.

Īpaša vieta jāatzīmē Hattrick.org, kuru nospēlēju apmēram divus gadus. Komanda saucās Igni et ferro un visu šo divu gadu laikā biju labākais starp komandām, kuras pievienojās aptuveni tajā pašā laikā, kad es. Spēli pametu, kad iekļuvu ceturtajā līgā. Vienkārši kļuva garlaicīgi.

Šajā PČ skatījos pirmo Ziemeļkorejas spēli (neveiksmīgā kārtā palaidu garām visus iesistos vārtus) un ASV zaudējumu. Ja būs iespēja skatīšos finālu.