mugursoma ([info]mugursoma) rakstīja,
@ 2010-06-20 14:49:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
beigu rindkopa
Kas man zināms par slepenajām bažām, domām un cerībām, kas iemājojušas manu kādreizējo darba biedru sirdīs? Nekad es neesmu spējis pārvarēt distanci, kas cilvēkus šķir citu no cita. Dzīvnieks esot piesaistīts savam "šeit" un "tagad" ar visiem jutekļiem, bet cilvēks spēj atrauties no tā visa, atcerēties, just līdzi citiem, iztēloties viņu dvēseles stāvokli un jūtas, taču, mums par laimi, tas nav tiesa. Pūlēdamies pseidoiemiesoties un pseidopārcelties citos cilvēkos, mēs spējam tikai miglaini, neskaidri iztēloties paši sevi. Kas gan ar mums notiktu, ja mēs patiesi spētu just līdzi citiem, kopā ar viņiem just un ciest? Tas, ka cilvēka sāpes, raizes un ciešanas izgaist reizē ar vienpatņa nāvi, ka nekas nepaliek pāri no viņa augšuptiekšanās, lejupkrišanas, sajūsmas un izmisuma, ir cildinājuma vērta evolūcijas dāvana, kura mūs pielīdzinājusi dzīvniekiem. Ja pēc katra nelaimīga, nomocīta cilvēka paliktu pāri kaut vai viens vienīgs viņa izjūtu atoma, ja šādā veidā uzkrātos paaudžu mantojums, ja kaut viena vienīga dzirkstele spētu pārlēkt no cilvēka uz cilvēku pasaule noslāptu varmācīgi no krūtīm izrautā drausmīgā sāpju kliedzienā.
Mēs esam kā gliemji, kas pielipuši katrs pie savas lapas. Es patveros savā matemātikas aizsardzībā un, kad man ar to nepietiek, atkārtoju Svinberna dzejoļa pēdējo vārsmu:

Brīvi no dusmām, cerībām, alkām,
Lepnuma spīvā, negaisu šalkām,
Noliecam galvas pielūgsmē klusā:
Lai kas tu būtu zvaigznāju tālēs,
Mieru mums lemsi mūžīgā dusā,
Rimt liksi ciešanām Visuma dzīlēs,
Varenām upēm bangainā virmā
Satumstot aizmūžu pirmsjūrā sirmā.

S.Lems "Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi. Balss no debesīm" R: 1975., 415 lpp.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?