Tas ir noticis atkal. Manas rokas ir pārklājusi alerģija, un tik perfekti, ka varētu tās fotografēt un likt jebkurā medicīnas grāmatā. Man ir alerģija pret šokolādi, nu, ne pret pašu šokolādi, bet pret to vielu, kura pirms tam šokolādē nav, bet parādās ar laiku, kad jau lietošanas termiņš notecējis. Mana māte ir ārste, terapeite. Un kā terapeitei viņai bija pienākums doties pie slimniekiem uz mājām, pie tiem, kas paši tikt līdz poliklīnikai nebija spējīgi. Un mani, kāpēcīša vecumā, bija jāņem līdzi, jo bērnudārzā iet nevarēju - 1980 gadu bērnudārzi uz manu naivo psihi iedarbojās ārkārtīgi negatīvi. Vienīgais ko atceros no šiem pārgājieniem ir pelēks asfalts un gar tā malām augošā zāle, tumši zils džemperis mugurā, mani nepārtrauktie jautājumi par to, kas ir..., ko nozīmē..., sēdēšana kāpņutelpā un vienas, melnā ģērbušās večas tēls, kas man sniedz atvērtu konfekšu kasti. Viens no viņas pirkstiem ar garu nagu bija pieskāries tuvāk esošajai konfektei. Ne vienmēr tiku atstāts kāpņutelpā un lai gan atceros tikai vienu veču, tādas bija desmitiem. Tas laikam ir tāds pieklājības paraugs - dot mazam bērnam šokolādes konfektes. Un, protams, padomju sievietei pie astoņdesmit konfektes bija saglabātas no dēla kāzām, vīra bērēm vai Staļina nāves. Tādas ar tikko redzami baltu pārklājumu. Es ēdu, māte neprotestēja. Un iestājās alerģija. No sākuma nevarēja saprast, no kā? Konkrētu seku ķēdi nebija iespējams izveidot, jo ja ēdu parastu šokolādi viss ir normāli. Tikai ar laiku ievēroju, ka alerģija parādās no šokolādes saldējumiem, bulciņām, kuras ar šokolādi nolietas un, kā šajā gadījumā, eklēriem no Daugavpils. Vienīgais, ko varu teikt ir - es ta pārdzīvošu, bet izmantot vecu šokolādi nav labi. Pat krīzes apstākļos.