rūsganais sprakšķis

Pēkšņi savajadzējās paskatīties izrādes Dailē pagājušajā gadsimtā. Un www ir sabojājusies, tur vairs nav vēstures :(

Man vajadzēja atcerēties, kuras trîs aktrises spēlēja “Trīs māsas. Ne Čehovs”, zinu, ka bija Ozolīte un Zeltiņa.
Nu beigās atradu, ka trešā bij Rēzija, bet izrāde kā tāda arhîvā nav. Nekā nav.

Vai tad tāda vēsture nevienam nav interesanta? :(
Un kur palika Ozolīte?

Es esmu tik piekususi gaidīt, kad tad mirs nost.

kamēr pasaules un pasaulītes brūk un gāžas, parunāsim par nebūtisko.

Poll #21473
Open to: All, results viewable to: All

Tev ir

lieta tāda, ka man vienmēr ir bijusi gāzes plīts. man patīk gatavot uz uguns. agrā jaunībā es arī esmu gatavojusi uz malkas krāsns, īrēju tādu dzīvokli.

kā var redzēt pēc jautājuma pollā, es visu citu lieku zem elektriskās, jo man nav ne mazākās saprašanas par tām keramikas, inducijas un kādām vēl ne.

atvaļinājumos airbnbijos, kur tādas uzpariktes satiktas, es nemāku ne ieslēgt, ne ko pasākt. un es nesaprotu, ko iesākt ar tādu gludu virsmu, tur, ja kas iet pār malām, tad tak viss zemē nevis smuki sakrājas plītī kā man.
un tur speciālus katlus un pannas vajag? jeb es dzīvoju akmens laikmetā?

diemžēl mana skaistā, melnā gāzes plīts ir nu jau 2 riņķus nolēmusi palaist pensijā un es nevaru normāli gatavot ēst bez vismaz 3 riņķiem.

varētu jau atkal nopirkt tādu pat virsmu, bet neražiņa ir tajā, ka mani kā nervozu cilvēku tomēr satrauc tas gāzes balons, da smird viņš arī.

tāpēc pastāstiet man par saviem uzticamajiem ēstgatavošanas sabiedrotajiem.

ATJ. pastījos tās indukcijas. ej nu ko saproti, padsimt lapas no 200-1800 eur, riņķīši, krustiņi, strīpiņas, pentagrammas, 180 dažādas malnas, plakanas kā zeme virsmas, kā tur vispār ko saprast

Hihs izrakstīja VĒL vienu tableti pie manas jau saujas, šitam būtu jāceļ dopamīns, arīdzan blakusparādībās (ilgstošajās) esot svara zudums, bet arī mežonīgas dusmas pirmajās dienās un tad jāmet nost.

man parasti nekad no galvas tabletēm nav nekādas tūlītēji jūtamas fizioloģiskas parādības; dusmas tātad arī nav.

bet negribas ēst (tas welbutrīns kaut ko darot ar metabolismu), bet atkal - man ir vispārējs stress (vecai kazai bumbuli griež otrdien), darbā mītiņi Teamos un dzīvajā, kas man kā klusam mājās ekselī sēdošam kurmītim ir Gākas Baisma, jauni darbi (excitement), vnk daudzāk darba, tādejādi esmu diezgan piekusis un neko nesaprotu, bet man ir ļoti daudz vīna un 8 sērijas jaunās sezonas Sex education

Aatvainojos, biedri un draugi, ka biju iekritusi bedrē, bet tas nebija kovida dēļ.

Kovids sāka atkāpties pēc kādas 5.dienas, lija iesnas, nebija spēka, bet kakls vairs tā nesāpēja. Valdība paziņoja, ka atceļ vakcinētajiem-inficētajiem sertifikātus uz 2 ned un es uzdūros frāzei, ka vakcinētajiem-inficētajiem jāizvairās no sabiedriskām vietām un kontakta no cilvēkiem, nevis jākarantinējas, tā nu es atļāvu sev braukt uz mežu, kas gan augustā Latvijā nav gluži izvairīšanās no sabiedriskām vietām.
( čerņa par kaķiem ar vēzi )

un es esmu vakcinēta.
un man nav viegli.
un šodien klepus nāk no dziļiem bronhiem
un man atkal ir ļoti bail.

Kaķim audzējs. Žoklī.
Agresīvs.
Ārsts negribēja spekulēt, internets sola 1-4mēnešus.

Viskijs nepalīdz.

"savā bankā izdevīgāk" ir mīts vai patiesība?

ja es pērku mašīnu, man ņemt finansējumu svedbankā, pie auto dīlera vai vēl kur citur?
absolūti nav saprašanas pat šo tēmu.

šodien kursos pirmā klātienes nodarbība beidzot.

man jau kopš rīta stress vēderā griežas.

cilvēki!!!! omfg un fui.

atklāju puķveidīgās ļoti sen - nopirku Matīsa tirgū trīs stādus un biju dikti pārsteigta, kad nākamajā gadā šīs auga par jaunu. Tā ar aug, dārzā ieviesušās vēl vairākas;. Pagājušogad nezkapēc nopirku nevis puķu, bet garšvielu - izauguši tādi milzlapu monstri!

bet, kas mani patīkami pārsteidza - tiešām garšīgs garšaugs.

pagaidām esmu izmēģinājusi tikai pie gaļas ēdieniem, līdz ar to reti, varbūt kādam ir labi ieteikumi, kur vēl? jo tur ēst un ēst no tiem krūmiem.

man ir ļoti nopietnas dabas jautājums - instagram storijos, tas ir tāds labais tonis, ka ja kāds atzīmē, ka viņam patīk tavs storijs, tad tev obl ir jāpatīk tas, ka viņam patīk?

man tas mulsina tāpat kā feisbukā, kad zem ieraksta visi apsveic un tad katru komentāru sirsniņo.

lai veicinātu rumpja veiktspēju treniņos ar borderkolliju, ieviesu mountainbaiku, lai varētu hujārēt pa bezceļiem un kačāt slodzes izturību un ko tur.

ar šitādu riteni pēdējoreiz braucu pirms padsmit gadiem; kopš bērnības un tagad lietoju pilsētas riteni ar KĀJAS BREMZĒM. ar to riteni es braucu ļoti labi, mēs esam kā viens vesels.

rokas bremzes man nesanāk, ātrumu pārslēgšana arī nē.

pirmajā izbraucienā sapinos meistarībā ar ātruma slēdžiem braucot paugurā, apstājos uz kores, pedālis ieķērās priedes saknē un dabūju labi nobrāztu ceļgalu.

otrajā izbraucienā visa baidījos braukt no paugura, jo tur bij šķērslīši; ar pilsētnieku izbrauktu īzī un, ja arī smiltīs samestu, mācētu nolekt. stāvēju, baidījos. bet nu tak nevar šitā mīzt botā. mēģināju braukt. nobremzēju ar vienu roku vairāk un ļoti lēnām pārlidoju pāri stūrei, uzmetot riteni sev virsū un dabūnot ar stūri precīzi zem ķiveres (jā, barbala, es uzreiz ieviesu ķiveri šādam braucamrīkam, ārkārtīgi nelietderīgi iztērēti 80 eiro :D)

tagad staigāju apkārt biedēdama līdzcilvēkus ar saviem 50 shades of zililillā uz visām ekstremitātēm.

akdievs, tāda sajūta, ka dzemde mēģina pati atdalīties un iziet, kā sāp mēnešreizes.
sagaidīju 12 un ielēju viskiju, sorry not sorry

protams, uzreiz nododos aizdomām, ka mana 2cm izaugusī mioma izdomājusi tomēr radīt neērtības, lai gan gin teica, ka viņa tādā vietā, kur vispār netraucē.

ir baigi grūti jau no puspieciem rītā, kad ieslēdzās drebuļi un kaulu laušana.
vakarā likās, ka ir tak viss ok, nedzeršu uz nakti ibumetīnu.... oh welll...

beidzot pierunāju sevi apēst banānu, bet, kā iedomājos, ka jādzer tablete, kunģis līksmi saka, davaj, vemsim!

vārtos pa gultu, tagad izlīdu uz sapulci, atkal jau kāpj t pāri 38

jūs ar saviem izteikumiem par "paģiru sajūtu" dzenat mani izmisumā.

man ir šausmīgi bail no paģirām, jo man ir bail vemt. līdz ar to mana ķermeņa fiška ir, ka tikko iesāpās galva, iekrītam panikā un netiekam ārā, līdz jāvemj. vai arī pus dienu nīkuļot un tad bezspēkā aizmigt.

izskatās, ka panikā es sāku jau pamazām krist, lai arī otrā pote ir tikai trešdien.

mēs esam kopā jau 3 mēnešus un man neapnīk.

kas mani mulsina - man ir konstanti vairāk soļu nekā 90% Garmin lietotāju (vidēji 12k).

vai tas nozīmē, ka cilvēki nenēsā pulsteni visu laiku jeb tiešām maz staigā? jeb viņi visi tikai skrien?

tā kā nākamnedēļ būs otrā pote, pierakstījos uz tehniskajām apkopēm (gin, zobārsts, higiēnists, krūšu sonogrāfija).

nedaudz samulsu, ka neviens vispār neko neteica par kovidiem, ginekoloģei vizītes kā vienmēr ik pa 20 minūtēm.
jocīgi.

kā jums šķiet, vai ēdienu kvalitāte nav baisi nokritusies lately? (un es nerunāju par atvestiem slapjiem burgeriem)

vairākas reizes ir gadījies nu jau, ka ēdiens, kas Pirms Tam bija puslīdz ok, tagad ir pavisam citādāks un ne labā ziņā.

piem, Bella-kaut-kas Mežaparkā - fish'n'chips mērcītes vietā Spilvas gurķu/sinepju mērce, karupeļi savītuši/slapji
šodien Andalūzijas suņa angļu brokastis (ēdiens, kuru es varu ēst jebkurā diennakts laikā), pupiņas nekādas, jauko,pelēko desiņu vietā kaukādas sīkizmēra mednieku desas, bekons ciets.

pēc katras šādas reizes man atkal pāriet vēlme atbalstīt nozari, jo nu.

gribēju pasūtīt no Ordinary, bet nevaru izčekoties, jo viņš turpina apgalvot, ka man jāievada valīds zip kods, pats piedāvā, pašam pēc tam nepatīk

nezkapēc manai saglabātajai adresei pazuduši visi č ē ī utt

paskatījos Douglasā, ir tikai bufete, bet granaktīvais retionīts un pienskābe nav :(

send help

upd. bakstījos, refrešoju, beigu galā tomēr vienojāmies, kur es dzīvoju

vīrs izdomājis, ka mājai vajag slēģus.
doma jau no vienas puses nav slikta - mēs katru vasaru cīnamies ar karstumu, tas ir - nevis mēs, bet es.

Man ir tādi biezi mēbeļaudmi, kurus es saspraužu tā, lai ne saules knipucītis iekšā netiek.
vīram, protams, tās lupatas besī.

Vakar paziņoja, ka uz 1.jūniju būšot slēģi - es prasu, kur ta pasūtījis. Neesot.

Vot man interesē, kur viņš taisās dabūt savus izdomātos pildiņu slēģus, man kaut kā nešķiet, ka tā ir tāda plaša patēriņa prece, ko ražo katrā galdniecībā.

par to, pēc kā izskatīsies mūsu pusmāja, kas JAU ir citā krāsā nekā kaimiņiem, ar pelēkiem koka logiem, kamēr viņiem ir balti plastmasas, nu, par to es paklusēšu un vispār nedomāšu.