ja drīkst, izstāstīšu savu pieredzi šādā stāstā. arī sāpēja pa miegam, riktīgi besīgi. aizgāju uz orto klīniku, tur daktera kungs izstāstīja, ka viņam nepatīk, ka sievietes spēlē futbolu, un teica, ka vispār man pie viņa ir jānāk tikai tad, kad būs jāoperē, ātrāk viņš man palīdzēt vispār nevar. to viņš man izstāstīja par sešdesmit latiem (šķiet, ka latiem, ka šis notika vēl tajos laikos). tad man talkā nāca cilvēki ar personīgu pieredzi un vingrošanas pasniedzēja, no tā visa es izsijāju trīs padomus – nēsāt wide fit apavus, nēsāt izmēru lielākus apavus, un turēt zem galda kasti ar čiekuriem un cilāt tos ar pēdu (tā stiprina to muskulatūru, kura notur īkšķi taisnu). kaut ko no tā visa es darīju, un visvairāk pieskatīju, lai nenēsātu šaurus apavus. pēc, nez, gada vairs nesāpēja un vairs (tfu tfu tfu) nav sāpējis. wide fit apavus sen vairs īpaši nemeklēju, izmēru lielākus nēsāt arī esmu sen atmetusi, tas īsti nebija to vērts, bet piedomāju pie tā, lai dotu pēdai vietu ikdienā un lai pavingrinātu to muskulatūru (un tas nav obligāti ar čiekuriem). tl;dr – uz slavenām klīnikām var nebūt vērts iet.
Man daudz labāk citu pēdu problēmu sakarā palidzēja ieguglēt fizioterapijas vingrinājumus, tos čiekurus nekad neatceros, man stāv kāju rullējama koka ietaise un smagas gumijas suņu bumba ar asām piramīdiņām, reāli labi palīdz!
šķiet, ka viena no manām panākumu atslēgām bija tieši tai vietā platākas skriešanas kedas, jā. un galvenais tiešām ir trenēt to pēdu, pfg vai ar čiekuriem vai ar jebkā cita satveršanu, bumbiņas un kastikvēlne, tiklīdz patrenēsies, sajutīsi, kura ir tā trenējamā vieta, un tad jau var darīt tālāk kaut vai bez palīglīdzekļiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tl;dr – uz slavenām klīnikām var nebūt vērts iet.
es esmu radīta šai problēmai, jo mans 36.izmērs dzīvo platumā un agility treniņu solomoni ir šauri, jo tā vajag skriešanai