rūsganais sprakšķis

mufs

11/26/22 02:04 pm

šodien ir tā brīnišķā diena, kad pamostoties neko neredzi, cik aizpampušas acis. Ar visiem acu serumiem un krēmiem esmu sasniegusi stadiju, kad redzēt redzu, bet iet uz ielas tīrīt sniegu tomēr kauns

• 7 comments
• Leave a comment

• tilda

  11/26/22 02:16 pm

  

  Es nezinu kā lai Tevi mierinu. Tu esi ļoti forša. Cik nu esmu iepazinusi. Mēģini dzīvot sev un Tev ir burvīga četrkājaino kompānija, kuri gan Tevi nesavtīgi mīl. Un Tu viņus. Jūs visi kopā esat tik brīnišķīgi un stipri, pat ja jūties vāja un izsista no sliedēm.

  • Reply
  • Thread

  • mufs

    11/26/22 02:25 pm

    

    paldies, aties jau, tagad ir pirmais šoks, es ceru izvairīties no baisas raudāšanas tuvākajā laikā, pēc tādas fiziski jūtos beigta
    un sejas āda agonē

    • Reply
    • Parent
    • Thread

    • tilda

      11/26/22 02:38 pm

      

      Paraudāt ar vajag. Jo nu nav jau par ko sist priekā plaukstiņas. Tad nu tālāk redzēs, ko dzīve ir sagatavojusi.

      • Reply
      • Parent

  • shelly

    11/26/22 03:03 pm

    

    

    Tieši tā.

    • Reply
    • Parent

• iokaste

  11/26/22 05:15 pm

  

  kāpēc tā, kas krīt uz acīm - produkti, šķidrums?

  • Reply

• auksts_entelekt

  11/26/22 05:37 pm

  

  man liekas, raudāšana ir viens no terapijas veidiem. Ko tad vēl var izdarīt bezspēcīgās dusmās un sirdssāpēs? Tas, ko vēlāk ieraugi spogulī ir neliela atblāzma no tā, kas darās iekšiņā. Un te vajadzētu sākties terapijai un ieslēgties pašsaglabāšanās instinktam. Sākuma pietiks, ja paliks sevis (nedaudz) žēl un negribēsies "šito sev nodarīt", bet vēlāk jau var iet lielākiem soļiem un nocietināt iekšīņu.
  

  • Reply

• antuanete

  11/26/22 09:31 pm

  

  Ak :(

  • Reply