rūsganais sprakšķis

izdzīvoju! nebija viegli, pieļāvu stratēģiskas kļūdas outfitā, pīppauzē saģērbos pareizāk un kāju pirksti atgriezās.



biju riktīgi iebaidīta ar to čurāšanas nepieejamību, attiecīgi, tas bija viss, ko jutu, ierodoties sākumpunktā, kas bija apdzīvotā vietā, ielīdu kautkādā teritorijā zem kravas auto piekabes, vēl ar vien kauns.

ar pirmo piegājienu uzvilku hidru otrādāk, stiapīju, vilku augstāk, bet spieda nost rīkli. Kamēr ņēmos, sasvīdu, lai jau otrā uzvilkšana būtu gana mokoša.

tā kā man šķita, ka ir karsti, neko vairāk kā plāno lietusjaku neuzvilku, pēc īsa brīža laivā no domām, kā gribas čurāt, sāka tirpt un salt kāju pirksti un pirmajos vilnīšos sašļakstītais dibens. Un slapjie pirksti slapjajos cimdos.

Organizators nolasīja, ka es neesmu diezko ok ar pazudušiem pirkstiem, piestājām, ar mokām iztērpos mežiņā, bēēēt pēc tam jutos ļoti labi, uzvilku lietus bikses, flīša jaku un nesalu.

bet hidrotērps bija biezais un ne rešņiem paredzēts un baisi spieda gan ceļos, gan elkoņos locītavās, rokas mira nost; slēpošanas dūraiņi labi sildīja arī pilnīgi slapji, bet tad novilku, un atpakaļ nevarēju uzmaukt. Pēdējie 5 km bija grūti, jo tās elkoņos nospiestās un slapjos cimdos airus satvērušās rokas, kas pa dzīvi ir vārgas, ļoti piekusa.