rūsganais sprakšķis

es laikam neesmu jums stāstījusi.
bez saiešanas suņos, es esmus sagājusi arī putnos.
tad nu es tagad vazājos apkārt ne tikai ar 3 suņiem, bet arī binokli un fotoaparātu ar lielo objektīvu (tas sanāk ap 4 kg kopā)(neskaitot suņus, suņi kopā ir šobrīd biš zem 55, bet reti jānes)

esmu sapratusi, ka binokli čist vajag gandrīz vienmēr ņemt; kamera tomēr ir smaga un nedaudz sarežģīti, ja iet kājām līdz vietai, es knapi esmu iemanījusies tājās trīs priedēs pavadās nesapīties.

tā nu šodien visa tāda paskatos pa logu - nu, pelēks. nebūs tak nekādu putnu.

pēc suņu treniņa iebraucam pastaigāt Biķernieku mežā. Nenoeju ne metrus piecdesmit, kā sānu redze (kas ir ļoooti pa šo pusotru gadu uztrenējusies) piefiksē kokā blakus taciņai pelēku kaķi? wtf?? nolāpīc, vistu vanags. Sēž un blenž kā borderkucēns uzglūn korijam un uz mani vispār neskatās!!!
akamerastanav.

(jā,mana putnu vērošana iet rokrokā ar to bildēšanu; man gribas to smuko bildi, bet tas ai, cik nav viegli,ai)

lieki piebilst, ka nākot ārā no meža tas vistvanags pozēja vēl citā lenķī. eleganti tur izstaipīja kājeles, izpurinājās, nokakājās manā virzienā ar slaidu loku un aizlaidās pār izcirtumu, kamēr es satraukti elpoju tūtiņā. Plēšputni ir tādi tramīgi zvēri un nemazar neraujas fotografēties un rādīties tuvumā, šis man bija nebijis tuvums.

sagribējās pažēloties.