rūsganais sprakšķis

Zinu, ka rīt līs, bet nenesas prāts uz varoņdarbiem. Pārstādiju dažas papardes, uztaisīju pāris ļ.šķības apdobes, sēžu šūpuļkareklī un domāju, ko iestādīt vidējai dobei gar malām, kas pa mēnesi izaugtu puslīdz un būtu nolasāms kā norobežojums, lai sugas, kuru laikam cibā vairs nepieminēšu, pārstāvis mācītos robežas. Līdz šim tas nav nācies grūti, except kaķis, jo nu - kaķis.

Tai dobei pagāšruden pieraku trijstūri ar pujenēm un tur atkal viss fenšuj ir izjucis.
Baigi labas kā malas ir lavandas, bet negribas ko tik striktu un arī ne permanentu. Sāpīgākā ir mala ar platlapu pulkstenītēm, gribētos, lai izzied nenobradātas. Sētiņas pirkt negribu, bet pretkaķa parastie mietiņi no pavasara krūmapgriešanas ir ar traumatisma risku.

Vēl nav laputis uz rozēm. Šogad gan viss kavējas, arī kokveida peonija ne tuvu nezied, bet utis ir bijušas jau aprīļa vidū. Šogad ik pārdienas pa pakšiem sarauju strutenes un saplūkatas sametu ap rozēm. Pa pakšiem vairs nav, būs jāiet pa rajonu.

Strazdiem šorīt sīkais bij iz* (nezinu kāds darbības vārds) no būra, pusdienu glābu. Noķēru kaimiņu šķūnī (likās, ka baidās no gaisamas. Piedzirdīju, mazliet izdevās iebarot olu ar šprici, atguva balsi. Izskatās, ka ir uzlidojis beidzot zarā un pārvietojas. Mož nenosprāgs, ja vārna nenorīs. Kaķi ārā nelaižam.

Tik forši, ka beidzot ir tik silta diena, ka var sēdēt šortos un domāt, cik ļoti man patīk mans dārzs, lai arī cik neperfekts pēc standartiem.

Nolēmu beigt tēlot Sīzifu un ļaut pienenēm augt. Man jau tā zied daudz “nezāles”, dažas pat dobēs, tad lai jau ir, jo nav nekāda rezultāta no tiem izdurtajiem kilogramiem
Ik gadu.

Nojumes galā zīlīšu būrī vislaik spalgi zāģē, bet tur lenķis tàds, ka nekā nevar ielūrēt un redzēt, cik mazie knābeļi.

Vajadzētu vel pārstādīt salvijkrūmu, bet baig labi sēžas.