rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?
  • Skrituļslidas! Nopietni, tā ir manta. Var normālu kardioslodzi uztaisīt. Brauc uz Mežaparku skrituļit. Biķerniekos vsp arī var, ja pa mototrasi.
    Man ir līdzīga problēma, 10 km noiet manam organismam dienā nav nekas, skriet nesanāks diezko, mugura biš protestē pret triecienuem. Slēpes un slidas ir ok, bet nu prese tāpat jātrenē.
    • Tur varētu dilt uz stresa, manas skrituļošanas prasmes ir... nu kā tantei

      Bet pa Mežaparku braucot tieši padomāju, ka tur tik daudzi skritulē, man kaut kur jābūt pilngadīgām slidām
      • Es sāku mācīties skrituļot tikai 30 gadu vecumā, gāju ārā tumsā, lai par mani nesmietos, un radiniece hokejiste mani mācīja. Patiesībā sākumā turēja mani aiz padusēm. :D
        Neesmu jau nekāds sportists, bet pārvietoties iemācījos, pat diezgan lielos attālumos. Biķernieku mototrasē var skrituļot augšā kalniņos, ļoti labi uz ļeškām un dibenu. Nekad nebija tāda slodze tieši uz aizmugurējiem šķiņķiem bijusi.
        • Es vienreiz tumsā Čierī pamēģināju
          Ļoti mākslinieciski zilumi
Powered by Sviesta Ciba