rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?
  • Mans trakeris (?) uzskata, ka velo ir daudz mazāka slodze kā staigāt.
    Tāpēc (un arī tāpēc, ka tupa bail braukt) paliku pie staigāšanas.
    • mans rumpis neuzskata nekādu staigāšanu par slodzi, vnk ceru, ka uz velo kādu brīdi reaģēs, cik var resnēt....
      man ir bezātrumu ļisapēds, nākas biš iemīt.
Powered by Sviesta Ciba