Tēvi iespējams jēdz. pie saviem bērniem. Man ir 4 bērni un es varu apgalvot, ka katrs bērns veikalā taurē dēļ saviem iemesliem un katram bērnam var būt cita pieeja šādās situācijās, kas der vienam tas galīg neder citam. Tāpēc visādiem gudrajiem no malas labāk vienkārši paklusēt un domāt par savām rūpēm. Arī viens 'pie dirsas' bez situācijas zināšanas ir štrunts, rupji gan bezgala pret savu bērnu. 'man vienalga' būtu pilnīgi normāli, nevajag no vienas dzirdētas frāzes pūst ziloni.
es nekādā gadījumā negribēju izraisīt šāda virziena diskusiju. kā mēs visi labi zinam, man nav bērnu, nebūs un es ļoti cenšos savu viedokli paturēt pie sevis jautājumos par bērnu audzināšanu.
šī situācija man sāpīgi iesita pakrūtē. tā nebija šī viena frāze, kā mazrajona maksimā, mēs tur visi mīcijāmies pāris minūtes... nē,es laikam nemāku aprakstīt tā,lai neizklausītos,ka tiesāju. vienkārši tā ģimene - tur bija vēl arī tēvs, vecāks, bet tikpat pelēks, dzīves nomocīts kā māte... un tas puika - es viņu,pirms šī sarunas fragmenta, lūdzu paiet malā,lai tiktu pie stenda - viņš tur stavēja tāds slapjš izlijis, un absolūti koncentrējies uz māti, vispār uz mani nereaģēja...
tas viss bija par to,ka es kārtējo reizi aizmirstu, cik ļoti man šai dzīvē ir paveicies.
Sorry par piespamošanu, es jau zināju, ka tādas lietas nav ko spļaut ārā. Patreiz guļu blakus savām pirmajam un ceru ka vēl kādu kāpostlaukā atradīšu. Un par to paveikšanos piekrītu par visiem 100%
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man ir 4 bērni un es varu apgalvot, ka katrs bērns veikalā taurē dēļ saviem iemesliem un katram bērnam var būt cita pieeja šādās situācijās, kas der vienam tas galīg neder citam. Tāpēc visādiem gudrajiem no malas labāk vienkārši paklusēt un domāt par savām rūpēm.
Arī viens 'pie dirsas' bez situācijas zināšanas ir štrunts, rupji gan bezgala pret savu bērnu. 'man vienalga' būtu pilnīgi normāli, nevajag no vienas dzirdētas frāzes pūst ziloni.
šī situācija man sāpīgi iesita pakrūtē. tā nebija šī viena frāze, kā mazrajona maksimā, mēs tur visi mīcijāmies pāris minūtes... nē,es laikam nemāku aprakstīt tā,lai neizklausītos,ka tiesāju. vienkārši tā ģimene - tur bija vēl arī tēvs, vecāks, bet tikpat pelēks, dzīves nomocīts kā māte... un tas puika - es viņu,pirms šī sarunas fragmenta, lūdzu paiet malā,lai tiktu pie stenda - viņš tur stavēja tāds slapjš izlijis, un absolūti koncentrējies uz māti, vispār uz mani nereaģēja...
tas viss bija par to,ka es kārtējo reizi aizmirstu, cik ļoti man šai dzīvē ir paveicies.
Patreiz guļu blakus savām pirmajam un ceru ka vēl kādu kāpostlaukā atradīšu.
Un par to paveikšanos piekrītu par visiem 100%