rūsganais sprakšķis

nezinu,ko iesākt. ar darbu.
ar darbu,kas riebjas.

šorīt,kad vēl biju mājās, piezvanīja kārtējais pacients,kas izraisīja viegli histērisku reakciju.
dārgais saka,lai eju prom, bet kā es varu iet prom, jo kur es ***** likšos?!

mana profesionālā karjera ir būvēta tik stulbi,cik vien iespējams.
darbs,ko ļoti mīlēju,kas man patika, kur biju gana sasniegusi, no tā es aizskrēju tāpēc,ka vējš iepūta. ņemot vērā industrijas specifiku un pāris humānos faktorus, atpakaļceļa nav un citas tādas iestādes arī nav.

vieta,uz kuru toreiz aizpūtos kautkāda neaptverama stulbuma lēkmē, pusgada laikā mani noveda līdz nervu sabrukumam tuvam stāvoklim,tad nu es aizmuku uz pirmo vietu,kur aizsūtīju cv.

uz šejieni. kur esmu jau piecarpus gadus, jo, kā zināms, pagaidu lietas ir tās pastāvīgākās.
un jau atkal esmu situācijā,kad manas spējas un plašās, seklās zināšanas šeit ir novērtētas, bet nekur citur ar viņām es nevaru likties, jo tās ir tieši šejienes kontekstā svarīgas , kamēr nekur citur tam nebūs svara. (lasi - naudas. nekur man nemaksās to,ko maksā šeit).

bet ārpus visa tā konteksta, braucu uz biroju,riju savas krokodīļa asaras, un domāju, tā,daļēji distancēti - kas ir tās profesijas/amati, kurās nav nepieciešama komunikācija ar cilvēkiem? jo tas ir tas,kas man visjovairāk bojā dzīvi. kopš man pielika aspektu, kura dēļ man ir jārunā ar pacientiem, viss ir palicis šitik te slikti.

ja neskaita atomfiziķi viņa laborotorijā vai bākas sargu (kas ir mans sapņu darbs,ja!) , vai sētinieku - tad ko tādu var darīt, lai saskarsme - komunikācija ar citām homo sapiens būtnēm būtu izteikti niecīga?