![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kaut jautrībai nav nekāda objektīva iemesla, ja par tādu neuzskata vīnu
bijām alfā, sapirkām draudziņam jaunas štātes, lai ir kamā iet uz randiņiem
draudziņš laikam uzmeta lūpu, kad teicu,ka tajos ilgajos gados,ko bijām kopā, man nenormāli pietrūka intelektuāli - ironiski - verbalizēta orgasma.
neba nu ka es būtu dabūjusies tagad, bet vismaz iespējamības nojausmas virmo gaisā, pat, ja tikai manā galvā.
es jūtos nedaudz dzīva.
pēc vakardienas vecrīgas izgājiena, man prieks,ka tā spēju sajusties, jo tā šausminošā apziņa,kad sēdi un skaties uz tiem 20gadīgajiem zaķiem un saproti,ka lai cik labi neizskatītos un lai kā veikalā neprasītu uzrādīt dokumentus un lai ko citi neteiktu, nu ir tie 30, kaut nošaujies, un tad paskaties uz deju placi un redzi tās svaigās sejas un muļķības slavinājumu... un sajūta,ka viss, vēl daži gadi, un es sačokurošos pavisam...
bijām alfā, sapirkām draudziņam jaunas štātes, lai ir kamā iet uz randiņiem
draudziņš laikam uzmeta lūpu, kad teicu,ka tajos ilgajos gados,ko bijām kopā, man nenormāli pietrūka intelektuāli - ironiski - verbalizēta orgasma.
neba nu ka es būtu dabūjusies tagad, bet vismaz iespējamības nojausmas virmo gaisā, pat, ja tikai manā galvā.
es jūtos nedaudz dzīva.
pēc vakardienas vecrīgas izgājiena, man prieks,ka tā spēju sajusties, jo tā šausminošā apziņa,kad sēdi un skaties uz tiem 20gadīgajiem zaķiem un saproti,ka lai cik labi neizskatītos un lai kā veikalā neprasītu uzrādīt dokumentus un lai ko citi neteiktu, nu ir tie 30, kaut nošaujies, un tad paskaties uz deju placi un redzi tās svaigās sejas un muļķības slavinājumu... un sajūta,ka viss, vēl daži gadi, un es sačokurošos pavisam...
šeit, Buenosairesā, es regulāri eju uz disenēm ķert fanu (jo man vienkārši patīk dejot, iedzert, ietusēt utt. utml. ar visām no tā izrietošajām sekām;-). nu, lūk, un šeit es (1) nejūtos pēc aizvēsturiska mostra kā bieži vien Ljā [un man patlaban ir 39, kas Ljas klubu dzīvē nozīmē gandrīz jau "līķi"]; (2) es nemaz neesmu jaunākais tusētājs uz deju grīdas un (3) no otras puses, esmu sapratis, ka "svaigas sejas" automātiski nenozīmē "muļķības slavinājumu", respektīvi, inteliģentam cilvēkam (lai arī ko šī dīvainā vārdkopa nozīmētu), neatkarīgi no vecuma nav obligāti katru vakaru jāsēž mājās un jālasa grāmata vai jādodas uz klasiskās mūzikas koncertu; nē, pa reizei var arī droši doties ietusēt.
un Londonā bija ļoti līdzīgi, tā ka aprakstītā situācija un pārdomas ļoti izskatās pēc Latvijas specifikas.
p.s. pirmo reizi man šī atklāsme uznāca pirms aptuveni 10 gadiem Ziemassvētkos Kanāriņu salās, kur, ieejot vietējā bārā, pa galdiem dejoja britu pensionāres salaveču cepurēs un džina glāzēm rokās. un nemaz necieta ne no kādiem sačokurošanās sindromiem.
es nebūt nesaku,ka ir kāds ierobežojums, cik veci cilvēki var lēkāt pa deju grīdu vai kur citu, tomēr, ir nianses,kur un kad un ar ko to darīt.
bet šīs domas man daļēji radās tieši tāpēc,ka es biju ar saviem gandrīz 40gadīgajiem bračkām vietā,kur bija pilns ar divdesmitgadniekiem, un visvairāk tāpēc,ka manī pamodās bailes vienā brīdī nonākt bračkas vietā- tāds tēvainis ar alus vēderiņu, tīņu džemperī neritmā izlēkā savu 40gadnieka krīzi. es zinu,ka pagaidām vēl man nedod tos gadus,kas man ir, man pat prasa dokumentus uzrādīt reizumis, kad uzvilkts kautkas pavisam kreizī, bet kautkādā brīdī Tu paliec muļķīgs ar saviem 18 "galvā" un es nerunāju par bailēm izskatīties muļķīgam pasaules, bet gan savu tuvāko cilvēku acīs.
un tas muļķības slavinājums bija pieminēts atceroties to jaunības maksimālismu,kas tad vēl piemīt un domas,ka ir tikai šodiena.
un visvairāk jau skaudību, jo mana dzīve,reāli, sākās pēc 23. visus gadus pirms tam es sēdēju mājās un lasīju grāmatas un gaidīju princi baltā zirgā un tas tik ļoti nebija tā vērts. un man skauž, ne zaļi, balti skauž, ka to vairs neatgūt.