![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tas par to sačokurošanos ir Latvijas sabiedrības gandrīz jau klīniskās gerantofobijas sekas. jo galu galā vecums ir tikai skaitlis un ir galvā.
šeit, Buenosairesā, es regulāri eju uz disenēm ķert fanu (jo man vienkārši patīk dejot, iedzert, ietusēt utt. utml. ar visām no tā izrietošajām sekām;-). nu, lūk, un šeit es (1) nejūtos pēc aizvēsturiska mostra kā bieži vien Ljā [un man patlaban ir 39, kas Ljas klubu dzīvē nozīmē gandrīz jau "līķi"]; (2) es nemaz neesmu jaunākais tusētājs uz deju grīdas un (3) no otras puses, esmu sapratis, ka "svaigas sejas" automātiski nenozīmē "muļķības slavinājumu", respektīvi, inteliģentam cilvēkam (lai arī ko šī dīvainā vārdkopa nozīmētu), neatkarīgi no vecuma nav obligāti katru vakaru jāsēž mājās un jālasa grāmata vai jādodas uz klasiskās mūzikas koncertu; nē, pa reizei var arī droši doties ietusēt.
un Londonā bija ļoti līdzīgi, tā ka aprakstītā situācija un pārdomas ļoti izskatās pēc Latvijas specifikas.
p.s. pirmo reizi man šī atklāsme uznāca pirms aptuveni 10 gadiem Ziemassvētkos Kanāriņu salās, kur, ieejot vietējā bārā, pa galdiem dejoja britu pensionāres salaveču cepurēs un džina glāzēm rokās. un nemaz necieta ne no kādiem sačokurošanās sindromiem.
šeit, Buenosairesā, es regulāri eju uz disenēm ķert fanu (jo man vienkārši patīk dejot, iedzert, ietusēt utt. utml. ar visām no tā izrietošajām sekām;-). nu, lūk, un šeit es (1) nejūtos pēc aizvēsturiska mostra kā bieži vien Ljā [un man patlaban ir 39, kas Ljas klubu dzīvē nozīmē gandrīz jau "līķi"]; (2) es nemaz neesmu jaunākais tusētājs uz deju grīdas un (3) no otras puses, esmu sapratis, ka "svaigas sejas" automātiski nenozīmē "muļķības slavinājumu", respektīvi, inteliģentam cilvēkam (lai arī ko šī dīvainā vārdkopa nozīmētu), neatkarīgi no vecuma nav obligāti katru vakaru jāsēž mājās un jālasa grāmata vai jādodas uz klasiskās mūzikas koncertu; nē, pa reizei var arī droši doties ietusēt.
un Londonā bija ļoti līdzīgi, tā ka aprakstītā situācija un pārdomas ļoti izskatās pēc Latvijas specifikas.
p.s. pirmo reizi man šī atklāsme uznāca pirms aptuveni 10 gadiem Ziemassvētkos Kanāriņu salās, kur, ieejot vietējā bārā, pa galdiem dejoja britu pensionāres salaveču cepurēs un džina glāzēm rokās. un nemaz necieta ne no kādiem sačokurošanās sindromiem.