jo vairāk es domāju,ka vakarā jāpagrābeklējas pa dārzu,jo mazāk gribas, bet tas skaidrs kā diena,ka ja tuvākajās dienās to neizdarīs, būs par vēlu.
nevienu citu jau kā parasti nav,ko vainot,ka rudenī nenogrābu tās sasodītās ozollapaszīles, bet viņas ilgi nebira un tad kautkā vairs nekā... bet zilpulkstenītēm būs grūti cauri iztrausties un , taisnība jau ir, nafig tāda lapu kārta zem mauriņa nav vaidzīga.
pabeidzu visas troņu spēles, tagad tagad tagad nevaru izdomāt,ko tādu lasīt, patiesībā, Troņu spēles man nepatika, tur tikai no bēdīgi uz vēl bēdīgāk
es tik sen nebiju nodarbojusies ar lasīšanu, ka man nav nekāda viedoklīša,ko varētu ņemt priekšā.
anyone?
nevienu citu jau kā parasti nav,ko vainot,ka rudenī nenogrābu tās sasodītās ozollapaszīles, bet viņas ilgi nebira un tad kautkā vairs nekā... bet zilpulkstenītēm būs grūti cauri iztrausties un , taisnība jau ir, nafig tāda lapu kārta zem mauriņa nav vaidzīga.
pabeidzu visas troņu spēles, tagad tagad tagad nevaru izdomāt,ko tādu lasīt, patiesībā, Troņu spēles man nepatika, tur tikai no bēdīgi uz vēl bēdīgāk
es tik sen nebiju nodarbojusies ar lasīšanu, ka man nav nekāda viedoklīša,ko varētu ņemt priekšā.
anyone?
un lubenes galīgi vairs negribas, pirms gadiem padsmit vēl kautkā, bet tagad smiekli nāk
drīzāk kautko no pavisam jaunas literatūras varētu pamēģināt, deivids mičels man patika un sāra vatersa, kautko tādu
no nopietnākām grāmatām man ļoti patika Dr.Toma Dūlija "Degošais kalns" kur trīs grāmatas vienā. par Vjetnamas karu skarba dokumentālija, bet mani riktīgi iedvesmoja, jo viens it kā neesot karotājs. izlasīju un sapratu, ka ir gan :)