rūsganais sprakšķis

šorīt braucu uz darbu un izdomāju,ka baigi vajag cigaretes. Statoilā pie darba tās,ko vajag,nav. Iebraucu pa ceļam Dinazā. tur nav.
tad es ietiepos un apstājos pie Maksimas. es jau neesmu nekāds snobs,ja, bet nu man ir viedoklis par Maksimām. uz tādām eju tikai,kad pagalam spiež vajadzība, kas ikurāt šoreiz arī spieda.

Vērojot caur logu,lai tik neuzrodas kāds rīgasstiksmes stāvvietu kontrolieris, iestājos rindā. kas nekustas. jo neiet kartes. neiet un neiet. pēc vairākām minūtēm, pārlecu uz otru kasi. tur tas pats, bet tomēr iekustas. man priekšā cilvēki 4 ar salātiņiem un bulciņu,katrs.
beidzot pienāk mana rinda, bet kasiere nopīkstina minerālūdeni čalim aiz manis, es ieplešu acis, bet šī saka,ka nekas.
manā sejā noteikti,ka var redzēt,ka ir cits viedoklis.

bet tikai tad nāk labākais. viņa man prasa dokumentus. DOKUMENTUS. es skatos apstulbusi un saku - bet man ir 33 gadi! rekur, aiz loga mana mašīna, man tiešām jāiet pakaļ?? nu,labi, mans tonis nav tolerances iemiesojums. bet viņa tikmēr jau arī sasarkusi un dusmīga un nolemj ,ka mani ir jāpārmāca. un , jā, es tiešām gāju uz mašīnu pēc maka un tiesībām.
man domāt,ka pa ausīm man šņāca pūķīši, jā.

es jau,protams,varu reizumis sev glaimot ar to,ka man nedod tik daudz gadus,cik man ir, bet nu kamōn! tikai tāpēc,ka biju bez kosmētikas, ar zirgasti un, jā, starp citu, žaketei,kas man mugurā, ir 10 gadi, bet pat tad man bija 23 nevis 18!

un vispār, es esmu abnormāli veca.