rūsganais sprakšķis

bieži jau nē, bet reizēm man uznāk bzdingš un es feispukos paskatos izbijušus skolas vai citu ceļu biedrus.
šodien ielūkojos tādā vietā,kas radīja nelielus kompleksus, ja tā var teikt.

smieklīgi tomēr,ka visādi stereotipi iekšā tik dziļi iesēdušies,ka spēj sajusties slikti,ka nedzīvo tādu glamūrīgu dzīvi, lai arī uz īsu brīdi, bet tomēŗ.
jo, būsim reāli, es tādu tik sociālu un ārišķīgu vaibu neizturētu pat pāris dienas, bet iekož, kad gara acīm redzi sevi visu tādu nemanikīrētiem nagiem, nestilīgās drēbēs skraidam pa suņu treniņiem un sarunājoties ar rododendriem

es taču esmu fokin apmierināta ar savu dzīvi, bet nē, mazvērtībiņa iebaksta pirkstu acī.

aizmirsu pateikt,ka Antoņenko ir bezdešķīgs monamūrs
kad viņš laida ' jel sniedz man savu roku ', nācās piesieties pie beņķa, lai nesniegtos ar

oibože,pavisam bij piemirsies,cik skaisti ir,kad õperē latviski

un ku lieliski ir,ka mums ir tāds čalis, letsbīrīl, manā mūžā viņš ir vienīgais latviešu Tenors, zariņš bij pa vecu, sproģis pa saldu, puntulis,jansons nekādi, runģis pa spalgu