rūsganais sprakšķis

šodien atklāju veloderastācijas sezonu, protams, ka tagad ārā gāž lietus.

varbūt tā arī labāk? jo man liekas,ka pusstundu iet ar kājām ir sportiskāk un veselīgāk nekā 10 min braukt ar riteni or not?

au lika aizdomāties.
tasir, ik pa laikam aizdomājos,kad te modes ziņās meitenes liek linkus ar visādām kleitām un tā.

es neko nevaru padarīt ar savu megaskopumu - nu neceļas man kāja iet smalkos buķikos un maksāt pārsimts jūro par vienu apģērba gabalu. līksmi apmierinu savu jovairākjolabāk kāri humpalu kašmira džempīšos, vilnas žaķetēs un zīda svārkos. jo dzīvoju iedomās,ka veikalos normalis dabīgo materiālu drēbes maksā afigeķ. (jo es nekad neesmu pat mēģinājusi noskaidrot).

bet tā problēma,ko es sev nupat izdestilēju ir tāda,ka man nav ne jausmas,ko vispār velk mugurā stailiš pīpl, man pat nav ne jausmas par visiem tiem jūsu brendiem

jo, ēmm, darbā tā īsti neviena nemāk ģērbties, korī gandrīz nemaz arī un nekur citur es neeju. dzīvoju savā kokōnā un spļauju griestos svilpodama nē, bet kritizēju visus,kas man gadās pa ceļam.

nezinu,kādi strukturētie ūdeņi man būtu jāsadzerās,lai es beigtu kritizēt citus. kā savu ļoti sliktāko īpašību to esmu apzinājusi jau sen, bet viņa strādā tādā autopilotā,ka nevaru nokontrolēt, nepaspēju nobrēkites FU!, kad jau cilvēks ir noskenēts unn izdrukāts rezumē. nepalīdz runāt ar sevi,ka visiem gadās sliktās dienas, vai,ka mana olekte līka.

respektīvi jautājumi bija divi - kā jūs pārvarat skopumu un kā jūs pārvarat savu olekti?

vakariņās uztaisīju cūķi Gua Bao.
garoza nesanāca, mērce gan. Ja,protams, var paļauties uz 10 gadus vecām atmiņām. Bet nosaukumu takšatcerējos.