rūsganais sprakšķis

katru rītu es samiegojusies ceru,ka rīta sekss mani pamodinās un sapurinās jaunai dienai
katru rītu nākas secināt,ka kavēju darbu, frizūra ir pilnīgs mess un pēc dubultās kafijas krūzes acis sāk lēni vērties ciet un galva tuvojas klaviatūrai.

nu,labi,es pārspīlēju,bet tas,ka tā saule spīd aiz loga, ir sasodīti iemidzinoši.

dažus mēnešus atpakaļ es nekad nebūtu ticējusi,ka es varu tā,ka reizi nedēļā vai divās pa klusiņām uzčinīt sev gaļas gabaliņu, bet pārējā laikā dzīvot zaļi!

un ka var tik garšīgi, nu, izturēt nevar!
un ne sūda nekādu gaļu nevaig klāt!

zinu,ka daudz izsaukumzīmes, bet manas vakariņas bij pārāk gardas.
un asas, jāatzīst, vēl tagad piere slapja.
ņammmm!!!!

vēlreiz jāsaka paldies visiem,kas toreiz man te visādas idejas sameta, precīzi laikam neko neesmu atkārtojusi, jo nu, neesmu spējīga sekot nekādām instrukcijām, bet tas viss kopā samiksēts...

ja vēl es pēc tam pati atcerētos un spētu labākos šedevrus atkārtot, bet nu tā ir ķibele ar improvizāciju, jā...

te Shelly ierakstija par šovu Precamies un biedrs fedrs mani apgaismoja, ka tēvē neesamība nekavē aplūkot šedevrācijas


un ziniet kas? vienā raidījumā mana radinieka, tā, kurš te man dzīvoja, bijusī beibe.
tāda visa prasta kā jau tas zirgadeķis, kāda man viņa likās, bet ne par to stāsts.
viņa dalās atmiņās par savām attiecībām. būtu,ka es to ātrāk redzējusi - par to,kā viņa stāsta,ka šis darbu meklēt negribēja un skolā negāja...
bet hīts pat ne tas.
tur Binnija prasa- kā šams varējis tās rozes un rafaeļus dāvināt. Un beibe saka- viņš ar antikvariātiem tirgojās.

mja. nu, značit, man tur augšā nekas nav palicis.
jāiet paskatīt gan, žēl būtu tā Latvijas laika bilžainā Annas Kareņinas izdevuma, žēl.
ka ar to, ne tikai kaimiņiem nopizģītajiem instrumententiem, viņš tai sučkai rozes pircis.

dura ne dura, sīkais zaglis ne zaglis, bet viņa tak viņam mīlu zvērēja, a te visai Latvijai spuiktāsta,ka nekad mīlējusi neesot.

cūka.