pēdējā vīna malkā bija noslīkusi drozofila
prozit!
ja es nebūtu krāsojusi nagus pie viena luksofora un pūderējusi degunu pie citiem, tad būtu bijusi operatīvāka, apdzinusi dažus ņurņikus un būtu pie darba dažas sekundes agrāk,kas būtu nozīmējis,ka tā viena vieta tiktu man nevis tam vecajam,zaļajam volvo.
manas konsekvences bija tādas,ka nēsājos apkārt pa kvartālu, tikmēr pakāsu iespēju nostāties no plāksteriem daļēji drošā vietā un galugalā gandrīz stundu riņķoju, meklēdamās.
labi,ka vismaz šorīt nebija piemeties blondīņu pārkings un normāli iespraucos šaurā bezizejā.
ehh, ar nostaļģiju atcerējos savu mazo, zaļo vardi,ar kuru varēja nobāzties jebkurā šķirbā.
micka ir ļoti jauka un skaista, bet nu tikiiiiiiitiik liela.
vai mēs arī 10 gadus atpakaļ bijām tik aptaurēti, jeb man vnk ir nenoveicies ar dažiem mazgadīgajiem kolēģiem???
pat uzpīpēt nav iespējams aiziet, sabojā arī TĀS manas 5 minūtes.
i feel like exploding
nedēļa ir bijusi tieši tik nejēdzīga, lai šodien viena pati aizietu uz kādu bāru/klubu. nu, uz kādu Taku vai Pienu,jo drošvien būtu slinkums tālāk doties..
bettt tas ir kā būtu,ja būtu, respektīvi,ja nebūtu šovakar jāiet uz teātri un rīt agri no rīta jāved māte uz autoostu.
līdz ar to - nebūtu.
man patika. sākums gan šķita tāds samocīts un nobijos,ka nebūs labi, bet aizripoja.
respektīvi, aktieri mani pārliecināja, ka viņi saprot, par ko Selindžers runāja.
es piņņāju, mamma piņņāja, kundze man blakus piņņāja un pa labi un uz augšu arī kāds.
speciāli neņēmu mātei nost grāmatu,jo nolēmu,ka labāk nepārlasīt svaigi - pēdējoreiz to darīju gadus vismaz 5 atpakaļ.
kas interesanti - kad totālā sajūsmā pirms n gadiem iedevu mā izlasīt, viņa bija šokēti aizvainota, bet laikam ejot, tomēr ir sapratusi,kas mani tur aizrauj, un ka ne jau es tikai viņu vainoju savā sačakarētajā tizlumā.
jā, pārlasīšu, jo man interesanti - toreiz jaunībā sevi vairāk asociēju ar Freniju. jā,protams, vēlarvien dažās situācijās parādās šis haotiskums un nervozitāte un histērija, bet.... laikam vairāk manī ir Zūijs. tagad.
kaut es tik labi saprotu Sīmoru.
bet visgalvenākais ir tas,cik ļoti man atkal sasāpējās tas,ka man nav ne brāļa , ne māsas.
es zinu,zinu,ka tā dzīvē nenotiek, bet man tik ļoti gribas dzīvot savās ilūzijās,ka ja man būtu mans vecākais brālis, tad tas būtu vienā dvēselē un garā ar mani un mums būtu tik bezgala .... nezinu,kā pateikt. man būtu draugs ar pautiem, bet viņš neblenztu uz maniem pupiem, laikam tik prasti.