rūsganais sprakšķis

tas bija patiešām šausmīgi briesmīgi.
neba jau es biju tā pa nopietnam domājusi džekus makšķerēt, ejot ar diviem tādiem skapjiem, skaidrs,ka neviens klāt nenāks.
bet es biju domājusi pasēdēt, padzert , paskatīties uz cilvēkiem, parunāt par dzīves peripetijām, gan individuālajām gan kopīgajām...

bet redz, te kādam dadzis zem astes pieķēries, eksistenciālā krīze ziniet vai.
un runā kurā galā gribi, viņš tāpat nesapratīs,ka izskatās tikai un vienīgi smieklīgi.
un man nebija noskaņojuma izskatīties smieklīgi, vispār jau es spēju pasmieties par sevi, bet šī nebija pasmiešanās, tas bija apsmiekls un izsmiekls un āāāaāāā.

un,ja mēs izlaižam dejošanas un acu aizliešanas apkaunojošās detaļas,tad ņemt un apvainoties un aiztesties projām neko nepasakot, 37 gadu vecumā......
es tiešām uztraucos par bračku,kautkas viņa dzīvē iet šreijā, bet viņš nespēj atklāti runāt.

toties otrs bračka , negribēdams tusiņu beigt jau 3os,atbrauca pie manis,izdzēra manu balzāmu un tagad laimīgs viesistabā krāc apķēris manu kaķi, bet es jūtos nedaudz kā tāds psihoterapeita asaru maisņš jau atkal un nezinu,kā lai aizmieg, šmigas nav, pohu nebūs - ne fizisko,ne morālo, gandarījuma nekāda, būšu neizgulējusies,jo rīt sacensību mēģinājums angārā, suns jau nedēļu vemj....


un iestāstiet ak jel man,ka iet uz vecrīgu ir kāda jēga...

māja ir auksta un man ir auksti un neko negribas darīt.

bet apsolījos draudziņam aizbraukt uz veikalu palīdzēt šopingā.
nelabi paliek no sava labuma.

un tik ļoti gribas ēst, ka nezinu,ko taisīt

iebraucu rimčikā, sapirkos , ar domu,ka varbūt taisit maizītes ar kaltētiem tomātiem, vai varbūt ar tunci un kaperiem jeb varbūt vienkārsi čīzburgeri, bet izskatās, ka neko tā arī neuztaisīšū un neapēdīšu...
taisīt ēs tikai sev ir tik bezjēdzīgi..

kaut jautrībai nav nekāda objektīva iemesla, ja par tādu neuzskata vīnu

bijām alfā, sapirkām draudziņam jaunas štātes, lai ir kamā iet uz randiņiem
draudziņš laikam uzmeta lūpu, kad teicu,ka tajos ilgajos gados,ko bijām kopā, man nenormāli pietrūka intelektuāli - ironiski - verbalizēta orgasma.
neba nu ka es būtu dabūjusies tagad, bet vismaz iespējamības nojausmas virmo gaisā, pat, ja tikai manā galvā.
es jūtos nedaudz dzīva.

pēc vakardienas vecrīgas izgājiena, man prieks,ka tā spēju sajusties, jo tā šausminošā apziņa,kad sēdi un skaties uz tiem 20gadīgajiem zaķiem un saproti,ka lai cik labi neizskatītos un lai kā veikalā neprasītu uzrādīt dokumentus un lai ko citi neteiktu, nu ir tie 30, kaut nošaujies, un tad paskaties uz deju placi un redzi tās svaigās sejas un muļķības slavinājumu... un sajūta,ka viss, vēl daži gadi, un es sačokurošos pavisam...