rūsganais sprakšķis

kā kulaks uz acs, ņemot vērā,ka tieši šodien skaipā družka mācās virsū ar jautājumiem,vai man liekas,ka viņš ir īstais (tieškāreiz pēc biedra Kautska izteikumiem par šerpuļus uzdzenošajiem vārdu savienojumiem) un vai es gribu ar viņu dzīvot kopā.

kaukad nesen kā reiz skaitļoju,ka pēdējais gads manā dzīvē ir bijis kā reiz pirmais,ko esmu pilnvērtīgi dzīvojusi viena pati pēc ilgā ceļa kāpās pa vecāku un citu radinieku klēpjiem, kojām, komunalkām un dažajām kopdzīvēm.
(akjā,pēc Kautska uzskaitījuma es, iespējams, arī šobrīd nedzīvoju viena - jo tie lopi, tie lopi ar savām pretenzijām)

un man tiešām ļoti patīk dzīvot vienai, bet es arī labi saprotu,ka motīvi tam visam apakšā nav ne gaiši,ne cēli, ne glaimojoši.
man vnk patīk dzīvot kā intelekta neapgrūtinātai cūkai brīžiem- savandīt māju absolūtā haosā (ko es spēju izdarīt apmēram pāris stundu laikā), tad visam tam pa vidu apsēsties ar milzu šķīvi rijamā un skatīties nezkuro reizi kādu salkanu melodrāmu vai seriālu , tam pa starpu raustot uzacis, griežot nagus vai spaidot pubertātes paliekas sejā, un to visu noskalojot ar ievērojamu daudzumu vīna -- viss kas tāds,ko nevienam no laba prāta rādīt negribētos, jo jēgas tajā visā tikpat cik lietderības. un,kaut reizumis,protams,var atlaist un vajag, dzīvojot ar sevi visi vakari pārvēršas tādā bezpriģelā.

kopdzīve ar jebko,manuprāt, piedod kādu pievienoto vērtību tam,cik daudz pats padari, ok,tā, protams, ir mana nenobriedusī personība,kas cita kāda klātbūtnē neatļautos bezgalīgi slaistīties un sušķoties, ganjauka stingrāka rakstura būtnei tas netraucētu.

nenoliedzami, svešķermeņi mājās ir traucējoši. un tas,ka jārunā, akdies, tas ir tik briesmīgi,ka cilvēkiem gribas runāt un viņi nespēj novērtēt klusuma skaņu burvību.

bet es cīši ticu,ka katram ir tiesības uz savu viedokli un patiesību, tāpat kā ticu uz tiesībām šo viedokli mainīt pie nenoskārstas vaidzības.