rūsganais sprakšķis

pirmoreiz nožēloju savu absolūto vienaldzību pret dažādām tehnoloģijām un fīčām (nu,es pat nezinu ,kā to pareizi nosaukt)
man nav nekāda skaņas avota,kas nodrošinātu fonu ceļā uz Salacgrīvu.
(jo manu magnetolu paņēma tas,kam vajadzēja vairāk un tā kā tā nav pirmās nepieciešamības lieta, hvz,kad nopirkšu)
bet
man kompānija tāda... kas daudz runā. Ja būtu maģis, es uzgrieztu skaļāk un dziedātu līdz,kā smejies, bet ja salonā valda pilnīgs klusums, izvairīties no sarunas droši vien būtu nesmuki, savukārt piektdienas dienā 2 stundas sarunāties priekš manis ir ... šausmīgi nogurdinoši.
bet man nav nekādu gadžetu,kas spētu pārraidīt jelkādu troksni. ak,nabaga es.