Pēc šīs nakts mani pārņem bailes. Lai gan es labprāt atgrieztos tur, kur šonakt biju. Neaprakstāma vieta ar neaprakstāmu gaisotni. No sākuma gan gribu pastāstīt par kādu, kas mani šonakt apciemoja. Tas bija nelūgts viesis, kas mani pamodināja. Nebiju gan ilgi gulējusi, bet dēļ Da Vinči koda, kuru vakar izlasīju līdz pusei un nepārejošā pohiņa, nogurums bija tik liels, ka gandrīz vai gribējās uzmest lūpu. Aizvainojums ātri vien nozuda, jo pārņēma citas, sen neizjustas emocijas. Ieradās viņš ar glanci, ar mirdzošu gaismu, dēļ kuras es pamodos. Viņš izgāja cauri visai istabai un nostājās pie manas gultas. Viņa stindzinošais klusums un aukstā elpa mani paralizēja. Es mēģināju pār lūpām pārdabūt blakusistabā guļošā cilvēka vārdu. Es nespēju to pat izčukstēt. Kad saņēmos ieslēgt gaismu, mans viesis jau bija aizgājis. Es saģērbos un gāju. Uz kurieni, man nav ne mazākās nojausmas. Nezinu arī, cik ilgi es tā klaiņoju. Pēkšņi viss tādā kā miglā tīts. Laiku pa laikam uzplaiksnī kāds moments, kas vairāk gan liek atminēties par tā brīža emocijām. Nezinu arī, pa kuru laiku es satiku sev ļoti tuvu cilvēku, tik' atceros, ka tikām ielūgtas pie kāda ārkārtīgi pievilcīga, noslēpumaina puiša. Nomaļa vieta, klusa. Cilvēki katrs pats pa sevi, sevī iegrimuši. Un tomēr rada kopības sajūtu. Kaut kas viņus vienoja. Tas notika tieši mirklī, kad atklāju viņu nemirstības noslēpumu. Eiforija. Es paveru skatu spogulī. Ārkārtīgi gari, taisni, spīdīgi, kastaņbrūni mati. Āda kā porcelāns. Pieliecos tuvāk spogulim, pieskaros vaigam. Mati manā acu priekšā atkal maina krāsu. Izeju ārā, apsēžos starp pārējiem, blakus pievilcīgajam puisim. Pēkšņi pamanu viņa varenību paša acīs. Viņš paņem manu roku un saka, lai nebaidos. Tā nu es sēžu starp šiem vampīriem visa melnās mežģīnēs, mati gandrīz līdz ceļiem, sejā vienaldzība. Vairs pat nezinu, vai baidos.

Sēžu istabā un mani nepamet sajūta, ka neesu viena.