Beidzot apkopoju visas savas domas par Janovska "Sōlu".
Sanāca tā, ka man pašai pat gandrīz nav, kur piesieties.

Vēl šodien es nopirku Gētes "Faustu".
Viegla vakara literatūra.

Man pēkšņi naktī teica kāda balss :
"Ir laiks, ej celies , meklē savas mājas!"
No dziļa miega strauji uztrūkos
Un traucos, steidzu meklēt tālo vietu,
Kur sauca manas dzimtas asinsbalss.
Pa svešām zemēm ilgi maldījos,
Un vīla tālums, likteņi un ļaudis,
Līdz šķīrās kalni, vērās jūras ceļš
Un zemē nonācu, kur bij reiz manas mājas.
Maigs vakars nolaidās, kad ierados tai vietā,
Ko pazīt mācījos starp tūkstoš citām,
Un drebēdama apstājos pie vārtiem.
Kas iznāks pretī ? Tēvs vai mīļā māte,
Vai brālis, māsa? Bezgalīgie mirkļi!
Bet tukšs bij tēva nams un miris dārzs,
Un tikai mēness mirdza rotājās
Starp veciem, smagiem, aizmigušiem kokiem.
Un sāpēs novērsos no vietas šīs,
Kas manī dzīvoja tik ilgus, garus gadus.
Un kur nu staigāju kā ēna es starp ēnām.
Te izdzirdēju, lēni tālāk ejot,
Sauc mani vārdā pazīstama balss,
Kas sūnām apaudzis bez logu un bez duru.
Es zināju – tā mani māte sauc,
Un atsaucos es viņai : „Nāc uz mājām!”
Bet gurdi atbildēja skumjā balss
No dziļas zemes : „Es jau esmu mājās.”
Tad sapratu : man citu māju nav
Un nebūs vairs šai juceklīgā dzīvē
Kā mūža mājas šīs, kur siltā naktī
Man atgriežoties iznāks pretim
Uz smilšu sliekšņa visi mani mīļie.
Ar vieglu sirdi rītā pamodos –
Ko gan šī dzīve vairs var ņemt un aizliegt?
Šī dzīve - brīnumainais ceļš uz mājām.

Veronika Strēlerte, "Sapnis".

Šodien velnišķīgi smaržo pēc pavasara.

Tas pat mani mazliet atkausēja.
Šodien gribās smaidīt un klausīties D`Angelo.
Un smaidīt.

- Vai tas ir tālu, no kurienes tu nāc?
- Tālu gan.
- Ja tu tagad brauktu, cik ilgi būtu jābrauc?
- Nedēļas divas. Varbūt drusku mazāk.
- Un kā pie tevis izskatās? Pagaidi, nestāsti. Es mēģināšu minēt.
Žanete aizvēra acis, atlaidās puszviļu un kādu brīdi klusēja.
- Es redzu spožu sauli un tumši zilu jūru, un baltas akmeņu celtnes. Un sarkanas rozes meiteņu melnajos matos. Un mūzika skan asos, brāzmainos ritmos.
- Tā jau ir Spānija, bērns. Nē, es neesmu no turienes.
- Pagaidi, ļauj man minēt vēlreiz... Tulpes. Es redzu tulpes. Un dzirnavu spārnus pret baltiem mākoņiem. Un jautras meitenes baltiem priekšautiem un koka tupelēm kājās...
- Nu tu esi Holandē, Žanet. Es nenāku arī no turienes.
- Tad es nezinu. Kāda ir tava zeme?
- Kā lai tev to izstāsta. Tā ir maza zeme. Tur nav ne augstu kalnu, ne varenu straumju. Blāva debess tur noraugās uz smilšu pauguriem, purvainēm un brūniem lauku ielāpiem. Balti bērzi, priedes un egles tur sapņo klusu ūdeņu malās. Un lielceļi kā balti pavedieni aizvijas un pagaist mežu zilumā. Bet savāds siltums staro no šīm krāsām, no debesu blāvuma, mežu zilgmes un lauku rūsganuma. Šī krāsu saskaņa ir tik dzidra un maiga kā nekur citur šinī pasaulē. Tāda ir mana zeme.
Tur ir skaisti, Žanet.
- Kāpēc tad tu nebrauc mājās?
- Tas ir garš stāsts un tu to nesapratīsi. Bet pagaidām man ir jāpaliek šeit.
Mēs ilgi sēdējām klusēdami. No mūsu cigaretēm cēlās zili dūmu gredzeni un pagaisa pustumsā.

Pēc Gunāra Janovska "Sōla"

Ir pietiekami vēls, lai varētu sākt strādāt.

Gribētu vēl vienu brīvu dienu.
Tādu saulainu un pavasarīgu.
Gribētu uzvilkt kedas un aizbraukt uz jūrmalu. Pastaigāt un mazliet aizmirsties.

Šodien saule kaut kā spīd spožāk un putni dzied skaļāk.

Vakar, neatcerēdamās, kā aizgāju gulēt, pamodos kojās, plkst. 7.51.
Man, faktiski, nebija ne jausmas, cikos aizgāju gulēt, bet miegs īsti vairs nenāca.
Aizbraucu mājās ap 11.00 un pārējo dienas daļu (proti, līdz 16.30) nogulēju.
Kā jau solīts, aizgāju uz Gabrāna izstādi "Fizika + māksla", kas bija kaut kas dīvains, bet ļoti labs. Ja neskaita, ka dažus no darbiem es vienkārši nesapratu, pārējie man likās diezgan ģeniāli : sevišķi eļļa ar dzelzs molekulām, kurai apakšā ir magnēts, un skaistuma spogulis. Tādus es sev gribētu mājās.
Pēc tā biju uz "Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street" - Burton, kā parati, ar saviem tēliem un krāsām ir nepārspējams. Un pat ļoti netraucēja fakts, ka kāds ik pa laikam iedziedājās, bet tas, ka Deps nemitīgi grieza visiem rīkles, gan. (4,3 acis - mazliet par daudz asiņu)
Pēc nelielas kārtējās pastaigas pa Vecrīgu tam sekoja tas jaunais Balzambārs - "Riga Black Magic", kurš atrodas Kaļķu ielā. Interjers un noskaņa ģeniāla ( kā "The Prestige" filmā ), bet apkalpošana... Nezināju, smieties vai raudāt, jo dāmas, kas tur apkalpo ir krievietes ar fantastisku akcentu, runājot latviešu valodā. Nē, es neesmu nekāda rasiste vai nacionāliste, bet tas, kas sekoja tālāk, mani manāmi šokēja. Mūsējā viemīle bija sevišķi cimperlīga, un, kad pēc 3. reizes 5 minūšu laikā, uz jautājumu : "Nu, ko tad pasūtīsiet?" , nevarējām vēl atbildēt, viņa atbilstošā tonī nobļāva : "Vopšem normaļna!" (vai kaut ko tamlīdzīgu), un pie mums vairs nepienāca, bet staigāja ar īpašu aizvainojuma izteiksmi sejā un propagandēja ārzemniekiem, ka Rīga, redz, ir pilsēta ar divām valodām, un visi jau tā par te runā krieviski.
Tam sekoja "MI6" spiegu bārs - kā jau nospriedām, visdīvainākā vieta Rīgā, un tur dīvains ir viss - sākot ar aģenta 007 un Smārta bildēm pie sienām, beidzot ar jocīgajiem cilvēkiem - sevišķi izcēlās bārmenis un tas puisis oranžajā džemperī (to es piebildu, lai pati neaizmirstu). Te publika ir tāda, kādu nesastapsiet nekur, mūzika - tieši viss (sākot ar Bregoviču un Raimonda paula dziesmām, beidzot ar "Deep Purlple" un Ingusu Pētersonu). Visvairāk mani šokēja pavisam nejauši aizsāktais jam ar 3 perkusijinstrumentiem un akardeonu. Īsti nevarēja saprast, vai aktīvisti, kuri sāka izpildīt mūziku, bija profesionāļi vai ne, bet pirmo reizi ar pīpi uz jumta viņi noteikti nebija. Ar izsaucieniem un līdzi dziedāšanu pievienojās arī pārēji apmeklētaji, un ik pa brīdim tas tiešām pēc kaut kā sāka izklausīties. Tiesa, ne normāla, bet tomēr...
Vispār tur sajūta ir kā kaut kādā pagalam kreisā mājas ballītē - It kā visi būtu pazīstami, bet tā kā mazliet slēpjās viens no otra (Spiegu bārs, tomēr). Tas laikam tāpēc, ka turienes publika ir diezgan pastāvīga, un visi viens otru jau ir rezējuši 100 iepriekšējās apmeklējuma reizēs.
Pat es tur satiku pat kādu ja ne pazīstamu, tad vismaz redzētu seju (proti, to basistu, kurš pagājušā gadā mēdza ielauzties manās stundās pie Žuka, un stiept iekšā visādu aparatūru).

Nu tā, pāris vārdos, man te vakar gāja.
Varbūt jums neliekas nekas īpašs, bet patiesībā...

P.S. Tagad kādu laiciņu varēsiet atkal nedzirdēt manu dienas atskaiti sev.
P.P.S. Ak jā, Latvijā ir tāds dzīvnieks - Baibaks.

Visa mana skola un visi mani džezisti man ir līdz kaklam.
Vakar sapratu, cik ļoti es bez visiem viņiem varētu iztikt.
Tikai mūzika mani te tur pa īstam.

Laikam tāpēc man patīk stundās būt vienai. Nav jāklausās jēlās stulbībās, absolūti stulbos jautājumos un kāda smieklu lēkmēs par neko.

Kā var būt tādi dīkdieņi, tādi... parazīti.
Un man nu viņu dēļ jājūtas nekā. Pie velna manu ideālismu un "lai visi saņem pēc nopelniem" taisnību.
Tā nenotiek.

Riebjas.

Un šodien - pagurums.

Uzvara.

Brīžiem es nesaprotu, kā vēl es neesmu zaudējusi pilnīgu sajēgu un nesēžu trako mājā.


Elpo dziļi, elpo dziļi, elpo dziļi, noslauki asaras un dzīvo tālāk.
Elpo dziļi...

Tim Burton ir mans mīļākais režisors.
Viennozīmīgi.

Ak, jā... un es vakar biju uz tik ģeniālu free koncertu, nu tik ģeniālu...!!
Kaut ko tādu es pirmo reizi jutu... tur bija viss - komunikācija, koncepcija, muzikalitāte, tehnika (visiespējamākā un neiespējamākā)...
O, jā.
Tas tik bija...


Un kopumā... manu tagadni raksturo brīvība.
Par spīti visam negatīvajam, es jūtos kaut kā ļoti atraisīta. Un viss sāk iet uz priekšu.
Pie vainas laikam mans pārpohujisms.
Nu nenormāls.

Pēdējo pusnedēļu sapņoju par karu.
Katru nakti es šauju cilvēkus. Un tad man tas liekas pavisam normāli.

Kāpēc visi par savu pienākumu uzskata jaukties manās problēmās?
Kungs tēvs, šo nožēlojamo ziņkārību...

Mamma vienmēr teikusi, ka cilvēki ir slimi.

Labi, ka pasaulē vēl ir matemātika. Bez matemātikas kaut kas ļoti, ļoti pietrūktu. Man patīk vienkārši apsēsties un koncentrēties tikai uz tukšiem skaitļiem. Tad ir vienkārši nedomāt.



Šodiena absolūti nav mana diena. No rīta ar klasi bijām uz "11. stundu" - labu filmu par cilvēku izraisītājam dabas katastrofām un problēmām. Mani mazliet tā kā aizķēra, bet ne tā, lai par to stundām domātu un meklētu risinājumus. Es jau tā puslīdz dzīvoju saskaņā ar dabu.

Šodien man derdzas Rūdolfa joki un sasodītā virspusība. Derdzas mārketings un sabiedrība. Derdzas nebeidzamā tiekšanās pēc bagātībām un pašlabuma. Kam tas viss?
Ja man būtu daudz naudas es gribētu pasauli darīt labāku.
Vienkārši labāku.


Un vēl šodien viss sāk ritēt savu ceļu.

Lambert, Hendriks & Ross gan ir ģēniji.