Man pēkšņi naktī teica kāda balss :
"Ir laiks, ej celies , meklē savas mājas!"
No dziļa miega strauji uztrūkos
Un traucos, steidzu meklēt tālo vietu,
Kur sauca manas dzimtas asinsbalss.
Pa svešām zemēm ilgi maldījos,
Un vīla tālums, likteņi un ļaudis,
Līdz šķīrās kalni, vērās jūras ceļš
Un zemē nonācu, kur bij reiz manas mājas.
Maigs vakars nolaidās, kad ierados tai vietā,
Ko pazīt mācījos starp tūkstoš citām,
Un drebēdama apstājos pie vārtiem.
Kas iznāks pretī ? Tēvs vai mīļā māte,
Vai brālis, māsa? Bezgalīgie mirkļi!
Bet tukšs bij tēva nams un miris dārzs,
Un tikai mēness mirdza rotājās
Starp veciem, smagiem, aizmigušiem kokiem.
Un sāpēs novērsos no vietas šīs,
Kas manī dzīvoja tik ilgus, garus gadus.
Un kur nu staigāju kā ēna es starp ēnām.
Te izdzirdēju, lēni tālāk ejot,
Sauc mani vārdā pazīstama balss,
Kas sūnām apaudzis bez logu un bez duru.
Es zināju – tā mani māte sauc,
Un atsaucos es viņai : „Nāc uz mājām!”
Bet gurdi atbildēja skumjā balss
No dziļas zemes : „Es jau esmu mājās.”
Tad sapratu : man citu māju nav
Un nebūs vairs šai juceklīgā dzīvē
Kā mūža mājas šīs, kur siltā naktī
Man atgriežoties iznāks pretim
Uz smilšu sliekšņa visi mani mīļie.
Ar vieglu sirdi rītā pamodos –
Ko gan šī dzīve vairs var ņemt un aizliegt?
Šī dzīve - brīnumainais ceļš uz mājām.

Veronika Strēlerte, "Sapnis".