Pēdējā laikā arvien biežāk gribās lamāties.




Nekad nevar zināt, kas notiek cilvēku galvās.

Esiet sveicinātas, skumjas.
Izdegušie pelni
Un es.

Atbraucu uz Skulti.
Sakārtoju māju pa savam un uztaisīju pusdienas. Mamma ir aizbraukusi uz Āfriku vai nu kur tur... biju iedomājusies, ka ar māsu un tēti šovakar iesim uz Cosmos klasiskās mūzikas koncertu, vakaru pavadīsim kopā, varbūt iedzersim pa vīna glāzei un parunāsimies, paspēlēsim galda spēles...
Utopija.
Tā nenotiek.
Bet es jau neko nesaku. Dažreiz man patīk tāda mūsu radītā atsvešinātība.

P.S. Sākumā ierakstu biju nosaukusi " Kas šodien dara mani laimīgu ".
Laikam nesanāca.

Te pat vien esmu.
Tikai teikt neko negribu.

Īsti nevaru saprast, no kura gala lai sāk kaut ko darīt.
Vēsture, Indulis vai latviešu valoda?
Tas laikam nozīmē - neko!

Šodien, par spīti riebumam pret procesu kā tādu, mazliet iepirkos.
Tagad manā īpašumā ir skaistākie zābaciņi pasaulē ( jā, tik pat skaisti kā mans plānotājs ) un vēl pārītis fantastisku lietu.

Tikko mana visu cienītā Ome paziņoja, ka negrib mani vairs redzēt.
Un kamēr viņa man neatvainosies par kārtējo garīgo pazemojumu, es šo vēlmi labprāt realizēšu.

Smilksti.

Es augu.
Es to jūtu.

Fuck you all!

Lasīju Gunāru Janovski, pasaules vēstures grāmatas un centos nofokusēt domas.
Absolūti nereāli. Pārāk daudz atkal sāk notikt.

Vēl arvien esmu vienkārši neciešama pret maniem līdzcilvēkiem. Bet mani tas ne druskas nesāpina. Šodien ne.
Šodien es neesmu radīta, lai mīētu.

Es nekad nevienam nepiederēšu.

Bet tas Macata jaunskungs gan brīžiem mēdz būt tik jauks.
Smaidu.

Rīt gribu aiziet uz Baznīcu.

Manī ir tik pat daudz romantikas, cik "RIMI" vājpienā piena.

Kā man patīk sestdienas rītos piecelties 12.00, nesteidzīgi uztaisīt brokastis, ieslēgt datoru un vienkārši neko nedomāt.

Šodienas vēsturē Andžāne pieminēja Pana Klekša dienas jautājumu.
Es gandrīz novēlos no krēsla.

Tikko paklausījos vesper izslavēto pīpes mūziku.
Nezinu, kāpēc... bet man šermuļi metās.
Starp citu, iespējams, ka šī ir pirmā reize, kad izmantoju šādu vārdu virknējumu, bet tas manai sajūtai ir visatbilstošākais.

Iepriekšējā nedēļas nogalē biju uz "Hameltu" Valmieras teātrī un "Les Miserables" mūziklu tepat, Ķīpsalā.
Tikai pieminēju, lai neaizmirstas...

Šajā vakarā es aukstasinīgi visus pasūtīšu un iešu gulēt.
Man vienalga.