Vakar, neatcerēdamās, kā aizgāju gulēt, pamodos kojās, plkst. 7.51.
Man, faktiski, nebija ne jausmas, cikos aizgāju gulēt, bet miegs īsti vairs nenāca.
Aizbraucu mājās ap 11.00 un pārējo dienas daļu (proti, līdz 16.30) nogulēju.
Kā jau solīts, aizgāju uz Gabrāna izstādi "Fizika + māksla", kas bija kaut kas dīvains, bet ļoti labs. Ja neskaita, ka dažus no darbiem es vienkārši nesapratu, pārējie man likās diezgan ģeniāli : sevišķi eļļa ar dzelzs molekulām, kurai apakšā ir magnēts, un skaistuma spogulis. Tādus es sev gribētu mājās.
Pēc tā biju uz "Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street" - Burton, kā parati, ar saviem tēliem un krāsām ir nepārspējams. Un pat ļoti netraucēja fakts, ka kāds ik pa laikam iedziedājās, bet tas, ka Deps nemitīgi grieza visiem rīkles, gan. (4,3 acis - mazliet par daudz asiņu)
Pēc nelielas kārtējās pastaigas pa Vecrīgu tam sekoja tas jaunais Balzambārs - "Riga Black Magic", kurš atrodas Kaļķu ielā. Interjers un noskaņa ģeniāla ( kā "The Prestige" filmā ), bet apkalpošana... Nezināju, smieties vai raudāt, jo dāmas, kas tur apkalpo ir krievietes ar fantastisku akcentu, runājot latviešu valodā. Nē, es neesmu nekāda rasiste vai nacionāliste, bet tas, kas sekoja tālāk, mani manāmi šokēja. Mūsējā viemīle bija sevišķi cimperlīga, un, kad pēc 3. reizes 5 minūšu laikā, uz jautājumu : "Nu, ko tad pasūtīsiet?" , nevarējām vēl atbildēt, viņa atbilstošā tonī nobļāva : "Vopšem normaļna!" (vai kaut ko tamlīdzīgu), un pie mums vairs nepienāca, bet staigāja ar īpašu aizvainojuma izteiksmi sejā un propagandēja ārzemniekiem, ka Rīga, redz, ir pilsēta ar divām valodām, un visi jau tā par te runā krieviski.
Tam sekoja "MI6" spiegu bārs - kā jau nospriedām, visdīvainākā vieta Rīgā, un tur dīvains ir viss - sākot ar aģenta 007 un Smārta bildēm pie sienām, beidzot ar jocīgajiem cilvēkiem - sevišķi izcēlās bārmenis un tas puisis oranžajā džemperī (to es piebildu, lai pati neaizmirstu). Te publika ir tāda, kādu nesastapsiet nekur, mūzika - tieši viss (sākot ar Bregoviču un Raimonda paula dziesmām, beidzot ar "Deep Purlple" un Ingusu Pētersonu). Visvairāk mani šokēja pavisam nejauši aizsāktais jam ar 3 perkusijinstrumentiem un akardeonu. Īsti nevarēja saprast, vai aktīvisti, kuri sāka izpildīt mūziku, bija profesionāļi vai ne, bet pirmo reizi ar pīpi uz jumta viņi noteikti nebija. Ar izsaucieniem un līdzi dziedāšanu pievienojās arī pārēji apmeklētaji, un ik pa brīdim tas tiešām pēc kaut kā sāka izklausīties. Tiesa, ne normāla, bet tomēr...
Vispār tur sajūta ir kā kaut kādā pagalam kreisā mājas ballītē - It kā visi būtu pazīstami, bet tā kā mazliet slēpjās viens no otra (Spiegu bārs, tomēr). Tas laikam tāpēc, ka turienes publika ir diezgan pastāvīga, un visi viens otru jau ir rezējuši 100 iepriekšējās apmeklējuma reizēs.
Pat es tur satiku pat kādu ja ne pazīstamu, tad vismaz redzētu seju (proti, to basistu, kurš pagājušā gadā mēdza ielauzties manās stundās pie Žuka, un stiept iekšā visādu aparatūru).

Nu tā, pāris vārdos, man te vakar gāja.
Varbūt jums neliekas nekas īpašs, bet patiesībā...

P.S. Tagad kādu laiciņu varēsiet atkal nedzirdēt manu dienas atskaiti sev.
P.P.S. Ak jā, Latvijā ir tāds dzīvnieks - Baibaks.