Visa mana skola un visi mani džezisti man ir līdz kaklam.
Vakar sapratu, cik ļoti es bez visiem viņiem varētu iztikt.
Tikai mūzika mani te tur pa īstam.

Laikam tāpēc man patīk stundās būt vienai. Nav jāklausās jēlās stulbībās, absolūti stulbos jautājumos un kāda smieklu lēkmēs par neko.

Kā var būt tādi dīkdieņi, tādi... parazīti.
Un man nu viņu dēļ jājūtas nekā. Pie velna manu ideālismu un "lai visi saņem pēc nopelniem" taisnību.
Tā nenotiek.

Riebjas.