- Vai tas ir tālu, no kurienes tu nāc?
- Tālu gan.
- Ja tu tagad brauktu, cik ilgi būtu jābrauc?
- Nedēļas divas. Varbūt drusku mazāk.
- Un kā pie tevis izskatās? Pagaidi, nestāsti. Es mēģināšu minēt.
Žanete aizvēra acis, atlaidās puszviļu un kādu brīdi klusēja.
- Es redzu spožu sauli un tumši zilu jūru, un baltas akmeņu celtnes. Un sarkanas rozes meiteņu melnajos matos. Un mūzika skan asos, brāzmainos ritmos.
- Tā jau ir Spānija, bērns. Nē, es neesmu no turienes.
- Pagaidi, ļauj man minēt vēlreiz... Tulpes. Es redzu tulpes. Un dzirnavu spārnus pret baltiem mākoņiem. Un jautras meitenes baltiem priekšautiem un koka tupelēm kājās...
- Nu tu esi Holandē, Žanet. Es nenāku arī no turienes.
- Tad es nezinu. Kāda ir tava zeme?
- Kā lai tev to izstāsta. Tā ir maza zeme. Tur nav ne augstu kalnu, ne varenu straumju. Blāva debess tur noraugās uz smilšu pauguriem, purvainēm un brūniem lauku ielāpiem. Balti bērzi, priedes un egles tur sapņo klusu ūdeņu malās. Un lielceļi kā balti pavedieni aizvijas un pagaist mežu zilumā. Bet savāds siltums staro no šīm krāsām, no debesu blāvuma, mežu zilgmes un lauku rūsganuma. Šī krāsu saskaņa ir tik dzidra un maiga kā nekur citur šinī pasaulē. Tāda ir mana zeme.
Tur ir skaisti, Žanet.
- Kāpēc tad tu nebrauc mājās?
- Tas ir garš stāsts un tu to nesapratīsi. Bet pagaidām man ir jāpaliek šeit.
Mēs ilgi sēdējām klusēdami. No mūsu cigaretēm cēlās zili dūmu gredzeni un pagaisa pustumsā.

Pēc Gunāra Janovska "Sōla"