Otrdiena. Bungu stunda.
Aivars : "Šodien parunāsim par nākotni."
Es : "Ō! Mums būs nākotne."
Aivars : "Tu gribētu?"
Es : "Es nezinu. Tu gribētu?"
Aivars : "Labāk spēlēsim bungas."

Otrdiena, eluļa istaba. Klausāmies Bilu Evansu.
ms_soul : "Ko tad vēl skaistu lai pasaulei uzraksta? Visas skaistās tēmas jau ir uzrakstījis Bils Evanss."

Šodien bija vienkārši forša meistarklase pie Kosķika. Nu tiešām. Ļoti sakarīgi... Jau šodien pat sāku strādāt pie lietām, par kurām viņš runāja.
Ir velnešķīgi forši.
Mans pavasaris turpinās.

Pirmo reizi man skaidrs, ka "marta īdas" tomēr ir.
Tik nenormāli marts man vēl nekad nav sācies.

Pēdējo trīs dienu laikā es pieņēmu lēmumus, kuri mainīs manu dzīvi.
Un pie tiem es stingri turēšos.

Tikai bail.
Tas gan.

Žēl, bet sāk izskatīties, ka mani uz šito pierunāt nesanāks.
Tas nu nav tā vērts.
Un, galvenais... Man pat tas nav vajadzīgs.

Es jau, protams, zināju, ka CC BBH nespēlēs mūžīgi. Tikai nedomāju, ka tas notiks tik ātri.
Aprīlī mums beidzas līgums.
Skaidrs, ka man nu ir piedāvāta cita iespēja ar mazliet citiem noteikumiem - noteikumiem, kuri man nemaz nepatīk. Nu nemaz, nemaz.
Naudu jau it kā vajag, bet... vai tā dēļ jākļūst par mūzikas palaistuvi?

Brīžiem es ienīstu tehniku.
Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti.
Un savu PC par visiem visvairāk.

Nu ne jau "Big Fish" oriģinālā ir spāņu valodā.
Deam it.

Nezinu kā jūs, bet es pamodos 10.00
Visu dienu tā patīkami noblandījos pa Rīgu.
Rīt sākas jauna darba nedēļa. Man patīk jaunas nedēļas sākumi. Tas rada ilūziju par... sākumu.

Vakarvakars gan bija jauks.
Pēc BBH azigāju uz Basteju. Pasmējos par Maci un Neffu, mazliet paklausījos pandemu ar puišiem, un pārējo laiku kopā ar vesper labāko draugu norunājām par pieredzēm un notikumiem.

"Things, things, only things..."

Ak jā.
Galīgi biju aizmirsusi - dzert kafijas, lai neaimigtu, un pēc tam miega zāles, lai varētu aizmigt - tā daru tikai es.

P.S. MI6 ir viens īsts spiegu bārs. Nekas vairs nav droši.

Vakar simpsonam bija dzimšanas diena.
Man ļoti, ļoti patika. Sen tik jauki nebija bijis... Satikt visus, visus, ar kuriem mēnešiem nebiju runājusi.

Šodien priecājos par savu rozā spēļmantiņu un neko daudz nedomāju.
Šodien man viss mazliet vienaldzīgs.

Man ir pilnīgi vienalga, ko viņa domā par maniem darbiem.
Es turpināšu teikt to, ko domāju, un skriet ar pieri sienā.

Trimda ir klusums.
Tā dzīvo mūsos pati savu dzīvi, mums par to pat nenojaušot.

Nomazgāju rokas.
Smeldze.

Šodien bija jāraksta darbs par trimdas literatūru.
Tik grūti kā par trimdu runāt, man nav ne par ko citu.
Neko nevarēju uzrakstīt.

Visu vēl vairāk satrieca tas, ka lasot manu mājas darbu, Šimkse, sēžot man pretī, sāka šņukstēt.
"Trimda ir trimda ir trimda ir trimda ir..."

Mani vienmēr mazliet fascinē tā sajūta pēc pāris kafijas krūzēm un/vai enerģijas dzērieniem.
Patīk tā.

Sevi nekā savādāk kā par varoni šodien saukt nevaru.
Viss, kas iecerēts, nu ir pabeigts.
Jāķerās pie nākamajiem darbiem.

Šodiena bija diezgan produktīva, pat paspēju aiziet uz solāriju ( tas nu gan ir patīkami! ) un pasēdēt 419.
Visur iet arvien labāk.
Un tagad vēl ir tikai 19.42, kas nozīmē, ka varu pat pamēģināt veikt savu ideju apkopojumu un uzmetumu par Zīverta daiļradi.
Skaisti.

Mans optimisms par spīti sliktajam laikam vēl nav noplucis.

Man jau sāk likties, ka mans prieks sāk kļūt nepiedienīgs.

Šodien pirmo reizi deaktivizēju modinātāju un aizgulējos.
Labi, ka biju ieplānjusi celties h agrāk, tāpēc tāpat piecēlos mazliet laicīgāk, nekā parasti. Pat matus paspēju izmazgāt un izžāvēt.
No rīta nopirku "HUBABUBA" un dejoju trolejbsā. Bet tagad graužu šokolādi (jā, jā - šokolādi). Pandema saka, ka vēsāks vairs nepalikšot.
Kaut kā priecājos.

Protams, noskatījos "Oskars" pasniegšanas ceremoniju.
Lielu pārsteigumu gan nebija - viss notika tā, kā biju gaidījusi un tā, kā tam bija jānotiek.
Tagad atliek tikai noskatīties tās divas filmas, kuras saņēma visvairāk nomināciju.
Apzināti to skatīšanos atliku līdz pēdējam.
Jo es jau zinu, ka vilšanās sajūtu nevarēs apslāpēt.

Viens nu gan ir fakts - "Amerikāņiem patīk lielas filmas."