Kaut kāda jocīga sajūta visu dienu un arī vakar. Nemiers, satraukums, taureņi vēderā (?) vai vnk kkādas kārtējās muļķības?! Pagaidām atbildes nav.
Visu laiku saku sev, ka jāsaglabā vēss prāts un jānomierinās, jo nekas TĀDS jau nav, bet tajā pašā laikā kaut kā nevaru izmest Tevi no galvas + pieķeru sevi, gaidot, ka kaut ko uzrakstīsi. Un tā ļooooti sen nav bijis man!
25 km ar velo un nepabegtais tilts man ļoti patika. Manuprāt, es turējos braši. Bija daži brīži, kad es domāju - priekš kam man tas viss ir vajadzīgs (jeb, kāpēc kkas tāds jāklausās), bet, no otras puses, Tu mani izaicini un nelej cukuru ausīs. Un tas ir labi, man ir interesanti. Savā ziņā es arī izaicinu Tevi (un sevi) ar bez kosmētikas seju un "mājas" matiem, tā teikt - this is me, take it or leave it. :) Cenšos neizlikties par to, kas neesmu vai būt kaut kāda labāka. Bet, ja godīgi, es brīnos - ko Tu manī saskati un kāpēc. Jo tie tomēr ir 11 gadi. Un arī to es neslēpju. Vai tas satrauc mani? Zināmā mērā, jā, jo 11 tomēr ir daudz. Es gan nezinu, kas šis vispār ir. Just for fun laika pavadīšana, kad nav nekā labāka ko darīt, vai sākums kaut kam ...
Negribētos pieķerties par daudz un tad atkal vilties.
Tas Visums tomēr ir smieklīgs vai traģikomisks - tik ilgi gaidīju, tad beidzot dabūju, bet ne līdz galam un finālā - sāp visu laiku salauzta sirds. 3 gadus pārdzīvoju, dusmojos un nevarēju saprast, kāpēc nepalīdz man tikt tam pāri, kāpēc nedod kaut ko citu - labāku, piemērotāku - un bladāc - 11 gadus jaunāks cilvēks. UN KO LAI ES AR TO TAGAD DARU??? UN KAS TAS VISPĀR IR? :D :D :D

Zaķēn, bija tik labi Tevi atkal satikt! Ja vien es spētu lasīt domas. Zinu, ka tas nav un nebūs iespējams, bet tik un tā - mums saskan un mēs saderam kopā - par spīti visam un pat pēc tik ilga laika. Smaids Tavā klātbūtnē ir neapzināts un patiess. Man joprojām Tevis pietrūkst.

"Es vakar izdzēsu D. no FB.
Jau kādu laiku par to domāju, bet nevarēju saņemties. Vai arī gribēju sev iestāstīt, ka paliek labāk un tam nav nozīmes, ko viņš/viņa tur liek.
Vakar saņēmos. Viens klikšķis un viss - unfriend.
Pēc tam pusstundu bimbāju spilvenā kā tāda stulba muļķīte, kāda es esmu! :(
Ceru, ka tas būs vēl viens mazs solis uz "atstāšanu pagātnē" - es viņam neesmu vairs vajadzīga, kāda jēga būt "draugiem", ja tādi neesam?!
Nevēlu neko sliktu, bet pat pēc tik ilga laika visi tie posti (kas pēdējā laikā paliek vairāk) ir sāpīgs atgādinājums. Protams, tas, ka tos vairs neredzēšu, nenozīmē, ka tie nebūs, bet skatīšanās uz "ģimeniskiem vakariem ar vīriņu un dēliņu" man nepalīdz!
Man ir jādomā par sevi!
VISS BŪS LABI!!!"

Brīžiem man Tevis tik ļoti, ļoti pietrūkst, ka ... Un man nemaz nav jāturpina šis teikums. Tās sajūtas nav aprakstāmas.
Un ir neizsakāmi skumji, ka esmu pazaudējusi draugu. Cilvēku, ar ko varēju būt es pati, runāt par visu un neko, vienkārši būt līdzās, viena zvana vai ziņas attālumā.
Šorīd Tu ar mani vispār nerunā. Tev mani nevajag un es nesaprotu, kā tas var tā būt. Jo es taču jutu... Tevi... Tu teici, ka mēs esam draugi, bet mēs neesam. Kad es piezvanu, tad mēs runājam un viss jau it kā ir labi, tikai TU NEKAD MAN NEZVANI
un izliecies it kā es neeksistētu. Reizēm domāju, ka vieglāk būtu Tev ienīst, bet pat to es nevaru. Jo nav jau par ko!

Neticās, ka pagājuši jau 2 gadi, manās sajūtās šķiet, ka tikai dažas dienas - pēc tam, kad es sapratu, ka zaudeju... un ka tā ir salūzusi.
Atmiņas, kā vecas plates griežas uz riņķi vien, uz riņķi vien... Lai gan tās ir tās pašas labākās, tās sāp.
Kaut varētu atgriezties tajos mirkļos, apstādināt laiku un vēlreiz izbaudīt.
Joprojām grauž un uzvelk, un sadusmo, ka nav atbildes - kāpēc. Kāpēc tas viss bija vajadzīgs? Ja viss, kas notiek, notiek uz labu, tad kāpēc TAS nepalīdz man tikt tam pāri???
Tu teici, ka tici - viss labākais man ir tikai priekšā! Kur, pie velna, tas ir??? Tajā tukšumā, ko jūtu un bezcerībā. Pašvērtējumā, kas zemāks par zemi un apziņā, ka nevienam neesmu vajadzīga!

Reizēm šķiet, ka katra diena ir izlikšanās. Ka paliek jau labāk. Bet tā nav. Kad skatos atpakaļ, nesaprotu, kā esmu izturējusi visu šo laiku, kas vienkārši iet uz priekšu par spīti visam. Un es gribot negribot kuļos tam līdzi.
Ir tā kā ir.
Tāpēc nav jēgas domāt, kā būtu, ja būtu. Jo nav.
Mēģinu iestāstīt sev, ka es esmu pelnījusi kaut ko labāku. Esmu pelnījusi būt prioritāte. Tev es tāda nebiju...

Jprojām mācos palaist. Joprojām nesanāk!

Kā tā var būt -
Tu pēc manis vispār neilgojies!
MAN KATRU DIENU TEVIS PIETRŪKST!

Here's to the ones that we got
Cheers to the wish you were here, but you're not
'Cause the drinks bring back all the memories
Of everything we've been through
Toast to the ones here today
Toast to the ones that we lost on the way
'Cause the drinks bring back all the memories
And the memories bring back, memories bring back you


There's a time that I remember, when I did not know no pain
When I believed in forever, and everything would stay the same
Now my heart feel like December when somebody say your name
Cause I can't reach out to call you, but I know I will one day!

Here's to the ones that we got
Cheers to the wish you were here, but you're not
'Cause the drinks bring back all the memories
Of everything we've been through
Toast to the ones here today
Toast to the ones that we lost on the way
'Cause the drinks bring back all the memories
And the memories bring back, memories bring back you!

MAN TEVIS PIETRŪKST. JOPROJĀM. KATRU DIENU!

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās Tev acīs
Un mēmi klusē un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un Tu nezini, kā lai palīdz!

Vēl briesmīgāk ir, kad neredzu Tavas acis un nevaru būt līdzās...
Nevaru apskaut cieši, cieši un paņemt sev kaut mazu daļiņu Tavu sāpju...
Visbriesmīgāk ir, kad ES NEKO NEVARU IZDARĪT, lai Tev būtu labāk!
Ai, zaķēn, tam nevajadzēja tā būt!
Man ir tik ļoti, ļoti, ļoti žēl...
Kad Zintis pateica, ka izskatās slikti, man bija TĀDS kauns par to, kā jutos un uzvedos no rīta. Zinu, ka par savām jūtām nav jākaunas, bet tik un tā... Pēc tam sēdēju un lūdzu Dievu, lai Tavam bērniņam viss ir labi, lai jums visiem viss ir labi!
Bet tam vairs nebija jēgas, vai ne? Jo viss jau bija ļoti slikti.
Tam nevajadzēja tā būt! Iekšā visu laiku nemiers, dusmas, bezpalīdzība cīnās ar to vienu pašu mazo jautājumu - KĀPĒC?
Jo tikai es drīkstēju būt vienīgais nelaimīgais cilvēks saistībā ar šo...
Tev bija jābūt laimīgam. Jums visiem visam vajadzēja būt labi. Un man beidzot bija jāpieliek punkts un jāpalaiž...
Tā vietā tagad es visu laiku par Tevi domāju, baidos un uztraucos... Un NEKO nevaru darīt.
Varu tikai iztēloties, kā Tu šobrīd jūties. Zinu, ka domā tās domas, pašas melnākās...Tev ir jābūt tam stiprajam citu dēļ, lai gan iekšēji esi sabrucis... Noajušu, ka uzbūvēsi mūri sev apkārt un nevienu nelaidīsi patiešām klāt un nekas vairs nebūs tā kā agrāk.
Un man ir bail par Tevi.

Zinu, ka nenoturēšos un uzrakstīšu Tev.
Varbūt man nevajadzētu to darīt, bet es gribu, lai Tu zini, ja Tev kaut ko vajag, ja gribi patunāties par visu vai neko, izgāzt dusmaz, rupji lamāties vai vienkārši klusēt, ES ESMU TEPAT...VIENMĒR!

Šodien aprit tieši gads, kopš "oficiāli" liki man saprast, ka starp mums nekā nebūs jeb gads, kopš viss beidzās pirmo reizi...
GADS!
Lai kā es censtos sev iestāstīt, ka vēlos, lai man ir vienalga, ka viss ir kārtībā, ka paliek labāk. Tā nav un es nezinu, vai kādreiz būs. Netieku ar to galā, nespēju palaist. Nevaru iet uz priekšu lieliem soļiem, lepni paceltu galvu, aizcirst tās durvis. Jūtos sabrukusi.
Cenšos iet maziem solīšiem, kas lielākoties stipri līdzinās stāvēšanai uz vietas. Katru dienu saku sev - VISS BŪS LABI (Cik ironiski. Tieši šos vārdus Tu man ļoti bieži mēdzi teikt. Kāpēc tie nepiepildās? ) Saku sev - Tu esi skaista! Tev viss vēl būs! Ar šiem vārdiem cenšos izsist visas tās domas, kas ēd mani no iekšpuses - ka neesmu pietiekami laba/skaista/iekārojama, lai KĀDS (protams, ar šo domāju ļoti konkrēti - kāds, kuru es gribu) mani gribētu PA ĪSTAM!
Iedomājies, kopš viss beidzās, vairs nevienu reizi neesmu jutusies tik labi/priecīgi kā tad, kad "bijām kopā". Nevienu reizi neesmu tik patiesi smējusies, jutusies vajadzīga... laimīga. Un ir pagājis jau gads, bet tas tukšums neaizpildās. Brīžiem pat šķiet, ka paliek lielāks. Tas ir tik skumji un tik sāpīgi...
Vairāk kā gadu nav bijusi neviena pati diena, kad es par Tevi nedomātu.
Neviena diena, kad neilgotos...

Nekad iepriekš neesmu tā jutusies, cīnījusies ar emocijām, tā uzvedusies un izpaudusies - apņemos nerakstīt/nezvanīt/nedomāt, paiet dažas dienas - atkal salūztu. Jau kuro reizi. Lai gan solīju Dacei un sev turēties un tā nedarīt. Tieši tā kā šodien. Mēs runājam pa telefonu un es nevaru pļāpāt par niekiem, ja man galvā visu laiku ir šie jautājumi - KĀPĒC TU MANI NEGRBI? KĀPĒC NEGRIBI AR MANI RUNĀT/REDZĒT? KĀPĒC TU MAN TEICI, KA TIK UN TĀ ESMU TEV SVARĪGA, BET TĀ NEIZTURIES? Un tad es "sacepos" par neko (jeb par to visu ATKAL) un man ir tādas dusmas un vilšanās un aizvainojums un man gribas to izgāzt, izkliegt visiem, lai zina, cik ļoti TU mani sāpināji. Un kāpēc ir tā, ka Tev viss šķiet tik viegli un labi un laimīgi (no malas), bet man ir TIIIIIK SLIKTI!?????

Nekad iepriekš neesmu tā jutusies, bet, zini, nekad iepriekš neesmu bijusi iemīlējusies!

- THE END -
Vakar, kad uz manu jautājumu, vai viņa ir stāvoklī, atbildēji apstiprinoši, es beidzot pa īstam sapratu, sajutu, "ielaidu sevī" to, ka viss patiešām ir beidzies un man neatliek nekas cits kā pieņemt faktu, ka ES ZAUDĒJU un palaist vaļā, lai cik ļoti netaisnīgi tas joprojām šķistu un cik ļoti nesāpētu.
To atbildi es jau nojautu. Īstenībā tāda sajūta man bija jau pirms kāda laika, kad nekas par to vēl neliecināja. Īsti negribu teikt, ka "pati piesaucu".
Es būtu gribējusi, lai pats man to pasaki, acīs vai pa telefonu. Manuprāt, tas būtu bijis tā korekti, cilvēcīgi un vīrišķīgi. Saprotu, ka no vienas puses tas īsti uz mani neattiecas, bet no otras - man ir jūtas pret Tevi, tās nepāriet un Tu to zini! Kad iedomājos, ka vēl pavisam nesen vairākkārt ierosināju satikties no rīta vai papusdienot un Tu nevienu reizi nepateici skaidru NĒ. Kāpēc? Nevarēji saņemties?
Visu šo laiku es joprojām mums ticēju, pašā mazākajā sirds stūrītī, bet ticēju...ka viss kaut kā tomēr pagriezīsies, atrisināsies.... Tā vietā viss vnk aizgriezās no manis prom! :( Un es jūtos vnk tik slikti.
Pēc Tava JĀ, es nevarēju pateikt APSVEICU. Jo tas nebūtu patiesi. Tā vietā pateicu, ka tam mazajam jau tagad ir paveicies, jo viņam būs tik lielisks tētis. Arī to bija grūti pateikt, lai gan no sirds tā patiešām domāju. Globāli, bērns jau neko nemaina. Tu tik un tā jau nebiji mani izvēlējies.
Bija ļoti jāsavaldās, lai atkal neizplūstu asarās. Protams, ka Tu to dzirdēji. Nenožēloju, ka pateicu - domāju, ka nevēlies ar mani vairs runāt, jo es atkal uz atkal nonāku pie tā/pasaku, ka esmu bēdīga, ka man sāp, ka man joprojām ir jūtas pret Tevi. JO TĀ TAS IR.
Klusums klausulē. Un es saku - vari neatbildēt.

"Tu taču saproti, kāpēc tā ir?"
"Es saprotu!" (es Tev ticu)

"Lūdzu neraudi" (tas nav iespējams)

Līdzās visam pārējam šķiet, ka visvairāk pārdzīvoju to, ka es Tevi (to ĪSTO sajūtu/saskaņu/pievilkšanos) TIK ILGI gaidīju un beigās viss sanāca šādi, vnk pakaļā...
Vai mēs varam būt draugi? Pati uzdevu šo jautājumu un it kā arī atbildēju tāpat kā Tu. Īstenībā es nezinu. Jo man sāp.
Atmiņas un visādas domas (par to bildi un Tavu JĀ, kas man visu laiku skan ausīs, par happy family, par pieskārieniem un to, kāda stulba muļķe es laikam biju, ka neatlaidu, turpināju uz kko cerēt...) neliek mieru. Tajos brīžos tā ieduras...
Es gribu piecelties, atgūt kaut kādu mieru un prieku un vairs nejusies kā zaudētāja.
Nav ne jausmas, kā to izdarīt! Bet es izturēju vakardienu darbā un izturēšu arī visu citu!


ONLY ALL THE TIME

P.S. Vakar, kad gandrīz vienlaicīgi Dace un Liene uzrakstīja, kā jūtos un vai man viss ir labi... Sēdēju un raudāju. Arī tagad tek asaras, kad par to rakstu. Paldies, ka esat! Paldies, ka uzklausāt atkal un atkal. Čiepiņ, paldies, ka pasaki, kā Tu to visu redzi un jūti man līdzi. Saule, paldies, ka pasaki, kā ir un paldies, ka dusmojies uz viņu! :*
Šorīd tas ir vienīgais, kas man kaut mazliet palīdz.

Es pati esmu visu sabojājusi. Šoreiz un dažas pēdējās reizes.
Un veltīgi iztērējusi savu Jaunā gada vēlēšanos. Tā nepiepildīsies!

Nezinu, ko lai dara? Vai kārtējo reizi atvainoties (lai gan Tu teici, ka man nav ne par ko jāatvainojas) vai izlikties, ka nekas tāds (mans histēriskais emociju izvirdums) nebija un meģināt ievirzīt visu kaut cik normālā "būsim draugi" fāzē jeb mēģināt pierādīt, ka es to varu? Vai vienkārši likties mierā un klusēt, par sevi neatgādināt un cik varu izvairīties - kļūt par tukšu vietu Tev, kas es arī esmu?!

Lieliski apzinājos, ka man nebija nekādu tiesību Tev kaut ko pārmest vai pieprasīt, tas viss jau ir izrunāts vairākkārt (vismaz no manas puses, jo Tu joprojām neko konkrētu nepasaki. Un iespējams, ka tieši tas ir tas, kas mani tā uzvelk un liek tam visam gāzties ārā. Jo es nesaprotu, ko patiesībā domā un jūti!).
Kā Tu teici: "parādīju sevi citā gaismā!". Es zinu, ka šausmīgā un man pat bail iedomāties, ko Tu par mani tagad domā, lai gan man tam vajadzētu būt vienaldzīgam. Tikpat, cik vienaldzīga Tev esmu es. :( Bet es turpinu pārdzīvot un nevēlos, lai es Tev nemaz vairs nepatīku kā cilvēks...
Vai es nožēloju? Nē. Jo es visu pateicu. Vienkārši gāzu ārā un viss. Jā, tas bija histēriski un pavisam noteikti panāca pretējo efektu tam, ko vēlos, bet vismaz ES BIJU PATIESA UN GODĪGA. Es domāju par Tevi katru dienu un man tas besī - to es pateicu. Man sāp un es nevaru palaist, tas nepāriet, es Tevi joprojām gribu - pateicu arī šo. Man sāp arī tad, kad runājam pa tel. it kā ne par ko, bet tik un tā tiek skartas tās tēmas (bieži vien pati tās aizsāku), kuru turpinājums man ir kā kārtējais naža dūriens sirdī, kad iztēlojos visu to happy family padarīšanu - gandrīz precīzs citāts no maniem runas plūdiem. Un kā ķirsītis uz kūciņas - mans jautājums, vai jūti vēl magnētus. Tik pat labi varēju paņemt lāpstu un uzreiz sevi aprakt. :D Es atceros, ko Tu atbildēji - kārtējā nekonkrētā atbilde, kam sekoja NĒ, tikai vai Tu tā tiešām domā? Es nesapratu. Ja tas viss mani Tavās acīs padara par sliktāku cilvēku, lai nu tā būtu...

Es arī Tevi ieraudzīju mazliet citādā gaismā. Un arī ne tajā labākajā. Parādīji attieksmi. Kamēr viss ir labi, viegli un priecīgi, tā viss ok, bet tiklīdz paliek nopietni un vajag pateikt, ko Tu domā vai parunāt par ne visai patīkamām tēmām, Tu to kaut kā nespēj, uzbūvē sienu un slēpies aiz saviem jokiem un sarkasma. Visu laiku saku, ka nedusmojos uz Tevi un nevēlos, lai jūties vainīgs, ka es jau visu zināju sākumā, ka neesi man neko solījis u.tml. Jā, tā ir taisnība! Bet ir vēl viena taisnība - Tu tomēr esi vainīgs. Paskatos atpakaļ un lielākoties visam, kas mums bija, iniciators biji Tu. Tu to gribēji, Tu man rakstīji un zvanīji. Tu piedāvāji braukt līdzi un pats brauci pie manis. TU MANI SĀPINĀJI!
Dacei teicu, ka neesi manas asaras pelnījis. Zini, ko viņa atbildēja: "Viņš ir bietē pelnījis!"

Zinu, ka man būtu jābeidz "dzīvot" pagātnē un jāskatās tikai uz priekšu. Bet tas ir ļoti grūti, jo tur atpakaļ ir viss labais, kas mums bija (un es to nemainītu ne pret ko), kamēr priekšā - tukšums!

Es izturēšu!

Gada pēdējā diena.
Ir skumji un arī mazliet vientuļi. Bonusā tam visam kārtējās auto problēmas, kuras man būs jārisina. Komplektā salauztajai sirdij un nepārejošai bezcerības sajūtai, vnk lielisks gada noslēgums un Jaunā sākums. :(
Neesmu pārstājusi par Tevi domāt un ilgoties. Mani nepamet sajūta, ka tā, kā ir tagad, tā nav jābūt. Ir jābūt savādāk. Un tas nepāriet! Ai, zaķēn! Tu biji mans šī gada brīnums. Un es atsakos ticēt, ka tas bija nekas.

Nezinu, vai man ir tiesību kaut ko vēlēties nākotnei un vai tam ir kāda jēga, bet ja tomēr...
Es vēlos iespēju. Īstu iespēju ar Tevi! Un es zinu, ka man vajadzētu vēlēties, lai ātrāk tieku tam visam pāri vai lai man piespēlē kaut ko jaunu/labāku. Ar prātu es to visu saprotu, bet sirdī...
Es gribu Tevi par spīti visam! Varbūt tas ir pilnīgi muļķīgi, naivi vai stulbi, bet es lūdzos... Lūdzos, lai Tu arī vēl to vēlētos un lai notiktu tā, ka man tā tiktu uzdāvināta - tā īstā iespēja!

Laimīgu Jauno gadu, zaķēn!

Vai nu es esmu visstulbākā, visnaivākā vai ķertākā meitene Pasaulē, kas pārāk daudz domā vai arī visspītīgākā (globāli - diez vai. Šajā gadījumā - pilnīgi noteikti), bet es nekādīgi netieku tam pāri un nevaru palaist...

Vai paliek vieglāk? Ir brīži, kad šķiet, ka jā. Bet tie ir tik niecīgi un rezultātā maldīgi... Katra diena ir piespiešanās... Braukt uz darbu. Neko nerakstīt un nezvanīt (ļoti slikti sanāk). Censties nedomāt un negaidīt. Neizrādīt. Neizgāzt visu uz tiem, kas ne pie kā nav vainīgi. Domāt par kko citu. Saprast, ka TAS NEKAS, ka neesi man piezvanījis, jo tas nav Tavs pienākums. NERAUDĀT (ar šo joprojām ir ļoooti traki). Ignorēt sāpes, kad Tev kārtējo reizi atbrauc pakaļ un es to negribot pamanu pa logu. Izlikties, ka viss ir labi.

Mazliet jau maniakāli "izspiegoju" Tevi FB. Īpaši brīvdienās. Ik pa brīdim man jāpārbauda, vai nekā jauna nav, jo tikai tad liekas, ka viss ir mierīgi (protams, tā ir tikai ilūzija) un es varu "uzelpot". Kad redzu, ka esi tiešsaistē vai esi bijis pirms dažām min., kkā jūtos labāk un uztveru to kā pierādījumu, ka Tev viss ir kārtībā!
Protams, tas neattiecas uz postiem - Taviem vai... Stulbums, bet tie mani vienmēr apbēdina un sāpina, arī tad, ja nekā TĀDA tur nav. Es taču nevaru pateikt - lūdzu nepublicē neko FB un pasaki sievai, lai izbeidz Tevi tagot, jo katrs ieraksts, ko redzu ir kā jauns, sāpīgs dūriens...
Tie kopā ar sarunām par māju, ko darīji brīvdienās u.tml. ir kā pierādījums, ka es neesmu nekas un nekas man nespīd. Ka esmu zaudējusi un tas nemainīsies!
Reizēm man pat ir grūti pēcpusdienas zvana laikā, lai gan tas ir pēdējais, kas man vēl ir palicis. Protams, lielākoties jau mēs runājam par neko un Tu centies, lai neskartu sāpīgās tēmas, bet tik un tā tas vairs nav tā, kā bija iepriekš. Tev ir sava dzīve, no kuras man tiek atlicinātas tikai dažas minūtes darba dienās... Reizēm es pat nesaprotu - KĀPĒC? Kāpēc Tu man vēl zvani, jo šķiet, ka no Tavas puses viss, kas bija, ir beidzies. Un kāpēc es pie tā zvana turos kā pie kkāda pēdējā salmiņa...
MAN SĀP, KA MAN TAVĀ DZĪVĒ NAV VIETAS!

Vai es vēl kko gaidu? Lai cik ļoti censtos sev iestāstīt, ka nē, tie ir meli. Protams, ka gaidu. Varbūt ne tā kā pirms 2 mēnešiem, bet tomēr. Tagad es katru dienu gaidu kādu zīmi (vai cerības stariņu), ka tas viss nav tikai mana nasta, ka Tu arī kko vēl mazliet jūti, ka kaut vai mazliet ilgojies, aizdomājies... Ka Tev nav vienalga, Ka gribi mani saikt...
Un es saprotu - kamēr nepalaidīšu vaļā pa īstam, nekam citam (labākam?) arī nebūs vietas... Neticu, ka kkas tāds varētu būt.
Tev izdevās ne tikai palīst man zem ādas un pielipt pie sirds, bet arī pacelt manu pašapziņu un kopējo labsajūtu. Tagad, kad tas viss ir sabrucis, šķiet, ka ir vēl sliktāk kā bija pirms tam - man ir ļoti, ļoti, ļoti grūti saņemties un iedomāties, ka esmu kaut kā vērta...


Zaķēn, vairāk par visu es vēlos, lai Tu mani apskauj un pasaki, ka VISS BŪS LABI! Jo mani nepamet sajūta, ka nebūs...

"Es gribu, lai Tu zini, ka esi fantastisks cilvēks un VISS labais Tev vēl ir tikai priekšā. Es zinu, ka tā būs. Tā kā, lūdzu, neskumsti, Tavs smaids izglābs pasauli!"

Ik reiz, kad šodien uzrakstīji: "Tikai, lūdzu, neskumsti!", man atkal asaras tek aumaļām. Un šķiet, ka mans smaids nevienu neizglābs, jo tas ir miris! :( :( :(

Ar prātu jau es saprotu - tas bija gaidāms un iespējams jau agrāk vajadzēja pielikt punktu vai apstāties, bet mana sirds - asiņo.
Un neesmu jau es ne pirmā, ne pēdējā atraidītā meitene, bet kad iedomājos, ka nekad vairs nesēdēsim kopā dīvānā, nekad neturēsi manu roku savējā, nekad nevarēšu Tevi apskaut... tik ļoooooti sāp...

Lai gan tik un tā salūzušās sirds dziļumos man tā šķiet milzu netaisnība, es jau sākumā sapratu, ka tā būs Tava izvēle, Tavs lēmums, kas man jāpieņem un jāciena, lai cik smagi arī nebūtu. Iedziļināšanās tajā, ko es līdz galam nezinu un nesaprotu jau neko nemainīs, tāpat sāp nežēlīgi...
Un es nezinu, kā lai nogalina tās jūtas.
Nezinu, vai tas kādreiz tā pavisam pāries.
Man nav ne jausmas, kā turpmāk būs darbā. Es zinu, ka mēs turpināsim kontaktēties, tikai nezinu, kad un vai man sanāks pārslēgties uz "tikai draugi" stāvokli.
Šobrīd man nav nekādu ilūziju par sevi vai nākotni!
Liekas pilnīgi neticami, ka kārdeiz es varētu satikt kādu cilvēku, ar kuru justos tā kā ar Tevi - viegli, brīvi, perfekti...
Kā Lienīte toreiz teica - LAIKS RĀDĪS!
Zinu tikai to, ka es saglabāju ticību mums līdz pašām beigām (un gan jau vēl mazliet arī pēc tam)!
Zaķēn, Tev vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī!

Nesaprotu, kas notiek?! Un Tu man arī neko nesaki. Un es nezinu, vai tas ir labi (nekas nav mainījies, Tev joprojām ir jūtas/simpātijas pret mani) vai tieši otrādi - Tu apzināti distancējies un nogaidi, kad man apniks gaidīt vai beidzot "pieleks", ka mums nav izredžu!
Otrais varinats nav pareizā taktika - kā es varu kko zināt, ja man to nepasaki. Pēdējā laikā man ir grūti Tevi nolasīt, jo mēs jau nesatiekamies un es sēžu viena un domāju visādas domas, no kurām asaras pār vaigiem straumēm plūst... Tas ir arī ļoti nežēlīgs variants, tāpēc man negribas ticēt, ka tā ir, jo tad kāpēc vajag mani tā sāpināt. Tu neesi tāds. Vnk pasaki, ka NĒ, ES TEVI NEGRIBU un viss.

Es saprotu, ka mans pēdējā laika noskaņojums Tevi atsit un tas ir tikai normāli. Kam gan gribas kontaktēties ar vienmēr bēdīgo un drūmo, nelaimīgo... Bet Tu taču zini, kāpēc tas tā ir - es TIIIIK ļoti vēlos Tevi satikt (normāli, nevis uz 3min darbā, vēl vismaz 4 cilv. klātbūtnē, kad pat lāgā paskatīties uz Tevi nevaru), es vēlos Tev pieskarties ar rokām, lūpām, ar visu... Vēlos, lai apskauj mani un nelaid vaļā!!! Un tas nepāriet! Šīs sajūtas (ilgas) - TĀS NEPĀRIET! Zaķēn, tūlīt būs jau 6mēneši jeb pusgads, PUSGADS! Savā ziņā labākais, bet arī smagākais. Šķiet, ka visas dzīves laikā neesmu tik daudz raudājusi kā Tevis dēļ pēdējos 6 mēnešus. Bet tik un tā - Tu man esi vajadzīgs, es Tevi gribu un ticu, ka šis viss ir kaut kas īpašs! Beidzot, BEIDZOT es satieku kādu, ar ko viss saliekas, kur pilnīgi viss piesaista un nekas nebesī. Un vēl tas 4 gadu faktors. Ja tas neko nenozīmē, tad tā ir lielākā netaisnība un tas mani sagraus.

Ir/bija kārtējais drūmais rīts, kad, jā, es cerēju, ka tiksimies. Tā vietā atbraucu uz darbu un Tu jau esi prom. Tad zvana telefons, es paceļu, dzirdu Tavu balsi un man ir TĀĀĀDS kamols (jeb dzeloņdrātis) kaklā, ka es NEKO nevaru pateikt. Protams, ka Tu to uzreiz saproti un es atkal sabojāju Tev garastāvokli, bet es tur neko nevaru padarīt. Tu turpini runāt (lielākoties par neko) un sajūta ir tāda it kā kāds man vēnās lēnām ielaiž zāles un es pilnīgi jūtu, kā atlaiž, kā paliek vieglāk un labāk. Pēc tam es atkal varu paelpot un normāli funkcionēt.
Pašai bail no tā, par ko es lēnām pārvēršos - tukšs, sagrauts vraks, kam nav prieka, tikai sāpes un asaras.
Tev ir izdevies tas, kas nevienam līdz šim - palīst man zem ādas un pielipt pie sirds. Lūdzu, nezinīcini to!

Laikam jau mazliet jutu, ka pretēji pagājušajai nedēļai, kas bija tiešām laba (un tā es arī jutos), šī būs kaut kas pilnīgi pretējs.
Viss ir slikti! Jūtos drausmīgi. Viss mani kaitina, sadusmo, apbēdina... Izņemot Tu un Tava balss. Šis rīts tam ir lielisks pierādījums. Es taču jau pirms Tava zvana zināju, ka neredzēsimies, bet tik un tā - vilšanās un tik ļoti gribējās raudāt, ka nevarēju parunāt. Un tad ir Tava balss klausulē un nav nozīmes tam, ko Tu saki, VISS pamazām atkal kļūst labāk un es smaidu, pat ja īsti negribas... Kā Tev tas visu laiku izdodas???

Un tad Tevis atkal nav...

Uz Tavu: "Kas noticis?" es tikai ar pūlēm "izspiežu": "Viss kārtībā!" Bet Tu jau tāpat saproti un dzirdi, ka nekas nav kārtībā! Protams, ka zinu, kāpēc tā jūtos un ar mēnešreizēm tam ir tikai minimāla saistība. JO ES ILGOJOS PĒC TEVIS! UN MAN TEVIS PIETRŪKST... UN TAS NEPĀRIET! Un tad ir tā, kā tagad - emocijas vienkārši gāžas pāri malām un es nevaru savākties. Man tik ļoti negribas izgāzt to visu uz Tevi un es cenšos, bet nesanāk... Zini, man liekas, ka ar šo visu es sāku darīt sev pāri. Un tas nav labi. Bet es nevaru bez Tevis...

Ja Tu zinātu, cik reižu esmu apņēmusies sākt likt Tevi mierā, nerakstīt tik daudz vai nerakstīt vispār, nezvanīt... Gandrīz katru dienu. Tikpat reižu esmu izgāzusies. Domāju, ka varbūt Tu to vēlies un tā Tev būs labāk (viss atkal daudz maz "vecajās sliedēs"). Bet pat to es nevaru! Ne tāpēc, ka man nepadodas šīs spēlītes, bet tāpēc, ka zinu - Tu redzi man cauri, uz Tevi tās nestrādās un es panākšu pretējo efektu - Tevi pazaudēšu pavisam. Ja Tu zinātu, cik ļoti man no tā ir bail...

UN MAN VISS RIEBJAS!!! Riebjas, ka nevaram satikties, riebjas, ka nevaru Tev pieskarties, aiziet gulēt un pamosties blakus. Man riebjas, ka rīt atkal ir piektdiena un es jau zinu, ka neredzēsimies. Un pēc tam atkal būs nedēļas nogale un pirmdiena, kad Tevis nebūs. Riebjas, ka vienmēr kaut kur tuvumā ir pārējie un ir jābaidās, ka tik kāds neredz mūs kopā pārāk bieži vai neuzskrien virsū tās dažas reizes, kad atvadāmies gaitenī pie durvīm. Riebjas, ka visi citi - priekšnieki, kolēģi, kolēģu sievas, klienti, alkoholiķi, visādi slimnieki un depresīvie var Tev zvanīt, kad vien to vēlas, bet ES NEVARU. Riebjas, ka atkal sāksies skola (lai gan mazais nav ne pie kā vainīgs). Riebjas, ka Tev nav mašīnas jeb, ka Tu ar to nebrauc. Ka pārcēlies dzīvot ārpus Rīgas uz kaut kādu stulbu Plakanciemu (pētīju karti reizes piecas un joprojām īsti nesaprotu - kur ellē tas ir), uz kurieni pat normāli nokļūt nav iespējams. Riebjas, ka man visu laiku ir jāgaida un jācer, ka izdosies nozagt debesīm kādu mirkli. Riebjas, ka Tev ir izdevies palīst man zem ādas un ielīst sirdī tik ļoti, ka es vairs nejūtos kā normāls cilvēks, bet kā vraks vai tukša vieta brīžos, kad Tevis nav. Un, ka atkal ir vakars un es raudu tieši tāpat kā raudāju šonedēļ katru vakaru pirms gulētiešanas... Riebjas, ka nezinu, vai viss būs labi un KO, PIE VELNA, LAI ES DARU??!!

Vēl tikai viens rīts un būs pagājušas 9 dienas bez Tevis. 2. periods (jeb Tavs atvaļinājums) - būšu izturējusi.
Vai bija vieglāk? Nē, bija savādāk. Man bija jāiet uz darbu un tad pēkšņā saaukstēšanās, no kuras joprojām cenšos tikt "uz kājām", lai pirmdien būtu ierindā. Viena iezīme gan ir nemainīga - pirmās dienas varbūt vēl ne tik traki, bet pēdējās visu laiku šķiet, ka kaut kas trūkst, ka tā ikdiena ir tāda tukša. Protams, es zinu, kas tas ir - Tava balss, Tavi smiekli, vārdi, smarža, Tavs tuvums...
Joprojām ik pa laikam raudu. Jo sāp. Un ilgojos!
Un vēl tas FB. :( Tāda baisa mūsdienu padarīšana, kad gribot negribot jāredz tas, ko nemaz nevēlies vai kas sāpina. Protams, ka es redzēju tās visas. Protams, ka pēc tam bija asaras un tāda ļaunā smieliņa sajūta, jo postot to "perfektumu", laikot un komentēt jau var kaut katras 5min, bet cik tas tomēr ir tālu no tā, kā ir patiesībā... Zaķēn, man likās, ka neizskaties laimīgs! Varbūt kļūdos, jo gribu ieraudzīt sev vēlamo. Prātoju, vai tajā brīdī, kad turēji to kūku ar perfekto 10, iedomājies par mani, par to, ka redzēšu un kā jutīšos... Par to, cik ļoti man sāp. Iespējams aplami, bet man ir tāda sajūta, ka iedomājies gan.
Tādos brīžos kā 5dien, pēc darba ejot uz auto, vai ieraugot tās bildes un pēdējās dienās vispār, zini, kā es jūtos??!! KĀ TUKŠA VIETA! Kas es gan jau, ka arī esmu! :( :( :(

Pirms pirmdienas domas tās pašas ierastās - vai ilgojies? Vai piezvanīsi? Vai vēlies satikt? Vai pagājusī piektdiena bija pēdējā reize (kaut kā neticas)? Kā Tu jūties?

Even when you don't know
I'll be by your side
Even when you think you're all alone
I'll be by your side...
Even when you don't know
I'll be by your side
Baby, when you're not even yourself
I am on your side!!!

A.

Tu neļāvi... vai arī vienkārši nesanāca. Mierinu sevi ar domu, ja Tu patiešām negribētu, lai braucu līdzi, Tu būtu man to pateicis. Bet sajūtas kaut kā saka pretējo.
Kāpēc vairs nesauc mani par zaķēnu? Kāpēc neraksti mīļas ziņas? Kāpēc netiekamies tik bieži kā iepriekš? VAI TĀS JAU IR BEIGAS???

Pirmā diena atpakaļ darbā...
Šodien šķiet ir pirmais vakars, kad pēc darba neko neuzrakstīju un neprasīju, lai "pavadi", kad vnk aizgāju un aizbraucu. Bet tik ļoti gribējās un tik grūti bija noturēties... Un pēc tam gaidīju un cerēju, cerēju un gaidīju, ka piezvanīsi. Tad raudāju. Un atkal gaidīju. Šķiet, ka pēdējā laikā to tik vien daru - gaidu un raudu. Jūtos salūzusi. Tagad domāju, ka no rīta arī neko nerakstīšu. Jau tagad šaubos, vai sanāks...
Kaut kā liekas, ka ar sevi sāku Tev pārāk uzbāzties un ka tas Tevi atsit. Ka sāku Tevi smacēt vai Tev apnikt. Vai arī distancējies, jo manās acīs redzi, ka tik un tā ceru un gaidu to, ko acīmredzot nevari vai nevēlies man dot.
Vismazāk par visu es vēlos, lai Tu justos slikti. Tāpēc domāju, ja manis būs mazāk, varbūt Tev būs vieglāk. Tas nekas, ka man pašai tā sāp, ka nezinu, kā lai izturu un nezinu, vai tas kādreiz vispār pāries. Kad redzu Tevi, tik ļoti gribas pieskarties vai vienkārši būt Tev tuvumā. Tik ļoti gribas raudāt, jo ilgojos nežēlīgi un tas nepāriet...

Ar prātu jau es saprotu... Saprotu, ko nozīmē "nē". Saprotu to "nē" arī tad, kad to nepasaka skaļi.
Zinu, ka mums vajadzētu parunāt par pagājušo otrdienu un par visu pārējo. Mazliet baidos, jo tāpat jau zinu, ko Tu teiksi. Es esmu zaudējusi un man vajadzētu vismaz zaudēt ar cieņu, bet es nezinu, vai to spēšu - pavisam palaist Tevi vaļā...

Beidzot atkal dzirdēju Tavu balsi. Beidzot atkal Tevi satiku. Beidzot atkal pieskāros un ...
Tu teici, ka tad, kad man sāk raustīties mutes kaktiņš vai vaigs, ir skaidrs, ka kkas sekos... Un sekoja. :) :) :)
Nenožēloju, ka aizbraucu, lai gan bija brīži, kad šaubījos, vai man vajag tā sevi mocīt, apzinoties, ka tāpat jau viss ir skaidrs. Vai tiešām? Es nezinu. Protams, ka braucu, jo biju to parādā tai meitenei, kas gaidīja 9 dienas, kas skaitīja rītus, nemitīgi domāja par Tevi un reti kuru vakaru varēja aiziet gulēt bez asarām...
Ai zaķēn, kāpēc ar Tevi man ir tik labi?! Vienalga, kur mēs esam - darbā, pie manis mājās, Tavā auto, braucot atpakaļgaitā pa krūmiem aizaugušu zemes ceļu vai ceļmalas stāvlaukumā. Galvenais, ka esi līdzās.
Vēl dažas dienas un mans atvaļinājums būs beidzies. Zinu, ka pēc tam atkal viss būs savādāk. Tieši tāpēc, ja ļausi, izmantošu visas iespējas un visus mirkļus. Tikai lūdzu, ļauj...

Šorīt bija PĒDĒJAIS rīts. Jūtos ne visai. Ik pa brīdim mēģinu savaldīties, lai neizplūstu asarās. Nesanāk. Ļoti baidos no tā, ka rīt nebūs nekas no tā visa, ko es tik ļoti gaidu. Ko es gaidīju visas šī 9 dienas. Ka aizbraukšu uz Rīgu un viss būs ne tā kā es vēlētos. Un tad es atkal nezināšu, kā lai sevi savāc. Galvā arvien skaļāk dzirdu - Tu esi muļķe, ka gaidi un uz kaut ko vēl ceri... Bet savādāk nevaru. Tu esi atstājis nospiedumu uz manas sirds!
Mēģinu izdomāt vismaz vienu rezerves plānu, kā rīkošos, ja no rīta būs klusums. Bet viss kkā atduras pret to, no kā baidos - palikt nožēlojama un uzmācīga. Visai droši varu pateikt, ja būs tas klusums, 100%, ka nenoturēšos un uzrakstīšu pirmā. Ko tur slēpt vai spēlēt kkādas spēlītes, kuras man tāpat nepadodas - jā, man sāp sirds. Jā, es ļoti ilgojos. Jā, man ir grūti tēlot, ka viss ir kārtībā. Jā, man ir ļoti žēl un ļoti sāp, ka ar to, kas man mums ir, nepietiek, lai Tu vēlētos ar mani būt kopā par spīti visam pārējam.
Un, JĀ, es baidos, ka Tu sapratīsi, cik slikti un nopietni tas man ir, un vispār nevēlēsies ar mani kontaktēties.

Divi rīti! DIVI RĪTI. Mazliet grūti noticēt, ka sāku ar 8. Ir palikuši tikai divi (kā standarta piektdienā). Ja godīgi - divējādas sajūtas - no vienas puses ikkatra mana ķermeņa šūniņa tik ļoti gaida to pirmdienu, ka nezina, kur likties. Bet no otras puses - mazliet baidos, mazliet satraucos. Ja nu es atkal esmu velti sacerējusies un sadomājusies, ka domā par mani un ilgojies, ka vēlies satikt, apskaut cieši cieši un noskulpstīt tā, kā tikai Tu to proti...
Ja nu nezvanīsi... Ja nevēlēsies vairs... Arvien biežāk atskāršu, ka esmu burtiski milimetrus no tā, lai nesāktu lūgties pēc Tavas uzmanības un pieskārieniem, uzvesties kaut kā ne tā vai vnk palikt nožēlojama... Nereāli baidos tāda kļūt. Mazliet arī brīnos, ka tik ilgi spēju gaidīt un izturēt. Iepriekš svēti ticēju, ka nebūšu tāda, kam mūždien jāgaida (kā mazliet mana mamma), ka gribu būt pirmā prioritāte. Un kas no tā ir sanācis? Atkal kāds par mani tikai smejas.
Nekādīgi nevaru saprast, kāpēc un par ko man tas viss? (ja neskaita to tēva sakritību lietu, bet tik un tā, ja arī man tas ir tāpēc, tad PAR KO TEV IR ŠIS???)
Tik ilgi esmu gaidījusi kādu, kas liktu man justies tieši tā kā Tu... un kad BEIDZOT es Tevi satieku, mēs nevaram būt kopā. Ko man domāt? Ka esmu bezcerīga? Ka neesmu pelnījusi justies laimīga? Ka nekam un nevienam nederu?

Joprojām - kad iedomājos, ka vairs neesi manā dzīvē, vnk tā sāp.
Jā, ļoti iespējams, ka esmu vienkarši muļķe, nemaz nerunājot par pārējiem vārdiem, kādos esmu pelnījusi tikt nosaukta. Gan jau, ja visi zinātu, tad viennozīmīgi lielākā daļa teiktu, ka nav vērts Tevis dēļ liet asaras. Bet, zaķēn, manās sajūtās nekas nav mainījies un es jūtu, ka esi katras asaras vērts... gan to, kas jau izlietas, gan to, kas vēl būs...

It's always darkest before the light!

A.