Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās Tev acīs
Un mēmi klusē un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un Tu nezini, kā lai palīdz!

Vēl briesmīgāk ir, kad neredzu Tavas acis un nevaru būt līdzās...
Nevaru apskaut cieši, cieši un paņemt sev kaut mazu daļiņu Tavu sāpju...
Visbriesmīgāk ir, kad ES NEKO NEVARU IZDARĪT, lai Tev būtu labāk!
Ai, zaķēn, tam nevajadzēja tā būt!
Man ir tik ļoti, ļoti, ļoti žēl...
Kad Zintis pateica, ka izskatās slikti, man bija TĀDS kauns par to, kā jutos un uzvedos no rīta. Zinu, ka par savām jūtām nav jākaunas, bet tik un tā... Pēc tam sēdēju un lūdzu Dievu, lai Tavam bērniņam viss ir labi, lai jums visiem viss ir labi!
Bet tam vairs nebija jēgas, vai ne? Jo viss jau bija ļoti slikti.
Tam nevajadzēja tā būt! Iekšā visu laiku nemiers, dusmas, bezpalīdzība cīnās ar to vienu pašu mazo jautājumu - KĀPĒC?
Jo tikai es drīkstēju būt vienīgais nelaimīgais cilvēks saistībā ar šo...
Tev bija jābūt laimīgam. Jums visiem visam vajadzēja būt labi. Un man beidzot bija jāpieliek punkts un jāpalaiž...
Tā vietā tagad es visu laiku par Tevi domāju, baidos un uztraucos... Un NEKO nevaru darīt.
Varu tikai iztēloties, kā Tu šobrīd jūties. Zinu, ka domā tās domas, pašas melnākās...Tev ir jābūt tam stiprajam citu dēļ, lai gan iekšēji esi sabrucis... Noajušu, ka uzbūvēsi mūri sev apkārt un nevienu nelaidīsi patiešām klāt un nekas vairs nebūs tā kā agrāk.
Un man ir bail par Tevi.

Zinu, ka nenoturēšos un uzrakstīšu Tev.
Varbūt man nevajadzētu to darīt, bet es gribu, lai Tu zini, ja Tev kaut ko vajag, ja gribi patunāties par visu vai neko, izgāzt dusmaz, rupji lamāties vai vienkārši klusēt, ES ESMU TEPAT...VIENMĒR!