Kaut kāda jocīga sajūta visu dienu un arī vakar. Nemiers, satraukums, taureņi vēderā (?) vai vnk kkādas kārtējās muļķības?! Pagaidām atbildes nav.
Visu laiku saku sev, ka jāsaglabā vēss prāts un jānomierinās, jo nekas TĀDS jau nav, bet tajā pašā laikā kaut kā nevaru izmest Tevi no galvas + pieķeru sevi, gaidot, ka kaut ko uzrakstīsi. Un tā ļooooti sen nav bijis man!
25 km ar velo un nepabegtais tilts man ļoti patika. Manuprāt, es turējos braši. Bija daži brīži, kad es domāju - priekš kam man tas viss ir vajadzīgs (jeb, kāpēc kkas tāds jāklausās), bet, no otras puses, Tu mani izaicini un nelej cukuru ausīs. Un tas ir labi, man ir interesanti. Savā ziņā es arī izaicinu Tevi (un sevi) ar bez kosmētikas seju un "mājas" matiem, tā teikt - this is me, take it or leave it. :) Cenšos neizlikties par to, kas neesmu vai būt kaut kāda labāka. Bet, ja godīgi, es brīnos - ko Tu manī saskati un kāpēc. Jo tie tomēr ir 11 gadi. Un arī to es neslēpju. Vai tas satrauc mani? Zināmā mērā, jā, jo 11 tomēr ir daudz. Es gan nezinu, kas šis vispār ir. Just for fun laika pavadīšana, kad nav nekā labāka ko darīt, vai sākums kaut kam ...
Negribētos pieķerties par daudz un tad atkal vilties.
Tas Visums tomēr ir smieklīgs vai traģikomisks - tik ilgi gaidīju, tad beidzot dabūju, bet ne līdz galam un finālā - sāp visu laiku salauzta sirds. 3 gadus pārdzīvoju, dusmojos un nevarēju saprast, kāpēc nepalīdz man tikt tam pāri, kāpēc nedod kaut ko citu - labāku, piemērotāku - un bladāc - 11 gadus jaunāks cilvēks. UN KO LAI ES AR TO TAGAD DARU??? UN KAS TAS VISPĀR IR? :D :D :D